smukas Zariņai tomēr gleznas. sevišķi 2006.g - tādas krāsainas, bērnišķīgas un vienkāršas. virsū Aija, vēl div x vienkāršāk.
sazin kas man uznāca, bet stāvēju pie vienas no tām un knapi noturēju lielas asaras

interesanti kā cilvēki apmeklē izstādes. rociņās sadevušies; tad ir tādi, kas noraksta visu iespējamo, kas ir pie sienas atrodams (pēc rakstīšanas ilguma vērtējot, pieļauju, ka gan latviski gan angliski, lai pa maz neliekaas); tantuki gados - viņiem ir saskaņotas kustības, ļoti saskaņotas, tur ir reāls komiks novērojams; un ir vientuļnieki, un tādi kā es, kas uzlikuši mīļāko mūziku iaparātā sit ar kāju ritmu starp gleznām; vēl ir neizprotami fotogrāfi vai kas par tādiem izliekas, ar pietiekoši dārgu aparātu, taču skatoties kā tāda sievietīte izvazājas pa gleznas vidu liekas, ka respekts viņai būs lielāks pret savām necilajām bildēm, kā šīm gleznām . tā lūk, inčīgi cilvēki visi, katrs kā tāds pasaules brīnums.