⚙ - 7. Aprīlis 2008

Originally published at 19 pints of beer. Please leave any comments there.

Jā – esmu veiksmīgi atgriezies no savas gandrīz nedēļu ilgās prombūšanas. Protams, ne bez piedzīvojumiem :)

Turp braucām 2.aprīlī agri no rīta 05:55 (attiecīgi celšanās bija paredzēta jau 04:00). Aizlidojām normāli, ar vilcienu līdz centram un uz savu 5* viesnīcu, iečekojāmies, nolikām mantas, sagaidījām kolēģus no citām valstīm un devāmies uz galveno iemeslu, kāpēc vispār bija jābrauc uz Amsterdamu – Intertraffic 2008. Tas, ko varu pateikt, par to īsi un konkrēti – izstāde MILZĪGA (kā vismaz četras mūsu Ķipsalas), pirmo reizi tur esot ir reāli interesanti. Pieļauju, ka nākamreiz aizbraucot būs savādāk. Daudz ideju – ne tikai darbam, bet arī savām doktora studijām.

Tālāk jau mums viss bija saplānots gaužām vienkārši – trešdien vakarā – CALE pasākums, ceturtdien vakarā – Designa pasākums, piektdien vakarā – pasēdēšana ar kolēģiem, sestdien – mājās :) Attiecīgi, gan trešdien, gan ceturtdien visa diena pagāja tikai staigājot pa izstādi, tikai piektdien beidzot bija tāda nedaudz kā atslodzes diena, kad lēnām pastaigāju pa pilsētu, paskatījos, kas notiek riņķī utt. utjp. Sestdien jau nācās kopā ar kolēģi un viņa sievu doties sirojumos pa veikaliem – tiesa, nenožēloju tādu izgājienu, jo tiku pie dažām labām lietām: dažiem krekliem, jauna naudas maka, jaunām Nike kedām (pie mums tādas manam izmēram dabūt ir neiespējami!), kā arī Colin McRae: DIRT priekš sava Xbox 360. Pie tam – ņemot vērā, ka drēbju, apavu un aksesuāru cenas tur ir bieži lētākas (pie tam daudz) nekā pie mums. Kā arī, protams, izvēle ir daudz plašāka, lai gan – kā jau parasti – manam nestandarta augumam tomēr ne viss derēja :D

Protams, nedrīkst arī aizmirst tādas lietas kā Sarkano lukturu rajonu un zāli – par pēdējo vismaz man interese bija maza, lai arī tās smaku varēja sajust diezgan bieži – un pat tad, kad tuvumā nebija neviens kofīšops. Tiesa ar to pīpēšanu viņiem tur drīz būs viss cauri, jo arī Nīderlandes valdība taisoties pieņemt (vai jau ir pieņēmusi), ka no nākošā gada vairs nedrīkstēs krogos/kafejnīcās iekšā pīpot – attiecīgi, problēmas radīsies arī visiem kofīšopiem, jo uz ielas tā īsti zāli pīpēt nav atļauts :)

Bet tagad par to pirmo – Sarkano lukturu rajonu – arī tur tika pabūts – un ne vienu reizi vien ;) Tiesa, salīdzinot ar 2000.gadu, kad biju Amsterdamā iepriekšējo reizi – viss ir gājis mazumā. Arī šo rūpalu pilsēta lēnām piegriež :( Biju aizgājis arī uz Rozā ziloņa šovu jeb Live banana show, kuru biju apmeklējis arī tajā pašā 2000.gadā. Ziniet – nekas tur īpaši nav mainījies, ja neskaita, ka šova dalībnieki ir palikuši par 8 gadiem vecāki, kā arī mūzika pamainījusies un nu viena free dzēriena vietā, var iegādāties biļeti ar četriem free drinkiem, tiesa – cenas atšķirība ir jūtama – 30 eiras bez dzērieniem, 45 – ar :) Protams, arī šajā rajonā ir pilns ar melnajiem, kuri tikpat neuzmācīgi kā savulaik mūsu pašu Centrāltirgus darboņi tirgoju spirtu un cigaretes, tur tirgo kokaīnu un vēl šo to. Vienīgi, kā tauta runā, tad tā manta pie viņiem pārsvarā gadījumu izrādās viltota. Bez tam – nakts laikā Sarkano lukturu rajonā ir tāda policijas koncentrācija, ka liekas, ka visa pilsētas policija ir sabraukusi. Taču, lai cik dīvaini arī nebūtu – viņi vienkārši patrulē un, cilvēki to respektējot, īpaši arī viņus neizaicina.

Bet nu tagad nedaudz par manu mājupceļu :) Tas arī ir vesels piedzīvojums – varu tikai teikt, ka pirmo reizi lidoju biznesa klasē, lai gan man bija ekonomiskās klases biļete, kā arī pirmo reizi (vismaz man iepriekš nebija sanācis) lidoju ar piloti-sievieti :D Ja par otro uzzināju kaut kad, jau atrodoties gaisā, tad par pirmo gan, nosacīti, nācās pacīnīties. Viss sākās ar to, ka KLM ir tikai un vienīgi elektroniskais check-in – pieej, ieliec aparātā savas pases pirmās ielaminētās lapas apakšu, nospied uz touch screena kas un kā – un Walla! dabon iekāpšanas karti, ar kuru jau dodies uz savu geitu. Taču, ja gadījumā tas aparāts nogļuko, tad tev jāstāv garā rindā kopā ar visādiem trešo valstu un ne tikai pilsoņiem, lai tevi iečekotu manuāli. Tad nu lūk – tieši tā man arī gadījās – un tikai tāpēc, ka man pie vārda burta O bija pielipis kaut kāds melns štrunts, kā rezultātā aparāts burtu O laikam bija nolasījis kā burtu Q, kā rezultātā viņam īsti neizdevās sameklēt attiecīgo personu ar rezervēto biļeti un šams mani nosūtīja čekoties manuāli :D Tad nu arī sākās – ņemot vērā, ka biju ieradies lidostā ar nelielu nokavēšanos, tad uznāca drusku strojms, jo rinda vilkās gliemeža ātrumā. Bet neko – beigās tiku arī pie galdiņa, kur man iedeva stand-by talonu un pateica, lai ejot pie geita un prasot palīdzību darbiniekiem, kā arī nomierināja, ka vietas būšot :) Tā nu es, jau kavēdams to uz taloniņa rakstīto laiku, nesos cauri drošības kontrolei, kas bija veiksmīga, cauri visai lidostai uz savu geitu, kur man tante nesteidzīgi pārbaudot visu ko iedala iekāpšanas karti – biznesa klasē :) Tā nu lepni ar vēl tiem 3 cilvēkiem, kas sēdēja tajā klasē izbaudīju biznesa klases vakariņas, kā arī to, ka bija vieta, kur likt kājas :)

Vispār kopumā man brauciens patika, lai arī laiks tajās dienās nebija no siltākajiem (vienu dienu pat Rīgā esot bijis vismaz par grādiem 6 siltāks), taču, neskatoties uz to, iesaku visiem, kam ir interese, paspēt aizbraukt uz Amsterdamu pirms nav abas galvenās tūrisma pievilināšanas iespējas pavisam aizklapētas :) Protams, var braukt arī iepirkties, jo arī uz to būs vinnēts.