⚙ - Komentāri

Sēžu tagad darbā un klausos Liepiņa ierakstus un atceros kā bērnībā, kad vēl bija dzīvs Saulkrastu opis, tika plaši svinēti Oskari. Tas bija tāds riktīgs radu un draugu kopā sanākšanas pasākums, kurā parasti bija vismaz 30+ cilvēki un svētki turpinājās vismaz 2-3 dienas. Un tur bija lenšu magnetafons, kurš tika griezts vienā laidā, caururbjot visus latviešu lenšu krājumus, kas nebūt nebija mazie. Galvenais mūzikas organizators bija mans krustēvs jeb tēva brālis, un mēs sīkie visu laiku dricelējāmies ap to maģi - jo pašiem tak ar gribas kaut kur tur sadarīt. Tad vēl bija vecā saimniecības ēka, kuras lielajā klētī arī tika klāti galdi, kuriem parasti jau divas dienas iepriekš tika viss kas gatavots. Tad es arī redzēju laikam savā mūžā lielāko lašu māti - apmēram pusotru metru garu un 20+ kg smagu, no kuras tika sataisītas N burkas ar ikriem, sasālīta fileja un vēl pēc tam vārīts no asaciņām buljoniņš, lai vīri varētu pohas salāpīt :)) Klēts vienmēr bija pamatīgi izpušķota ar meijām. Tad arī mūsu sētā sabrauca visvairāk braucamrīku, cik nu tajos laikos tie nu bija - Žiguļi, Moskviči, kādreiz arī kāda Volga. Lūk tie bija svētki! Kad apnika, ka fonā skanēja maģis, tad visi dziedāja - un tas parasti bija vēl interesantāk nekā ieraksti :) Mēs kā sīkie varējām tajās dienās gulēt iet tikai tad, kad paši sākām lūst nost. Tas bija kas vienreizējs un grandiozs, ko gaidīja katru gadu! Vēlāk, kad opis nomira, svētki kļuva daudz klusāki un mierīgāki, taču pēdējos gados tie atkal nedaudz ir uzņēmuši apgriezienus.
Laikam pateicoties šai pieredzei, arī man patīk rīkot grandiozus svētkus, tā lai visiem ir prieks!