Pacienaaju sevi ar Miitavas alu.

Vakarinjas top Deep Purple - Mad Dog pavadiijumaa...

Izvirtiibas ar nashkjiem, filma "Jumper" un kaudze sapnju par to, ko es dariitu, ja arii taa vareetu.

Beidzot tiku pie Rokupaacijas. Wohoo!

Shodien taada riktiiga pavasara sajuuta :)

Nu tā... Operācija "Atgūt sevi" ir sākusies.
Ir beidzot sperts svarīgākais solis tās realizēšanā, bet pagaidām joprojām ir jūtami traucējumi no nevēlamas personas...
Bet būs labi.
Tik jāsaņemas!

[dziļa ieelpa] Hū!

Pēc pusstundas iešu skatīties, kā manu dramatizējumu uzved mana bijusī/esošā teātra studijas režisorīte kopā ar savu jaunāko amatier-aktierīšu paaudzi. Tāds neliels uztraukums iekšā. Uz skatuves šis darbs ir bijis, bet režisēju es pati. Šoreiz, to dara cits, ar savu skatījumu un analīzi par to visu.... Interesanti.... :)

Cilvēki apgalvo, ka redzējuši mani tad, kad es 100% esmu pārliecināta, ka manis tieši tur un tad nav bijis. Ja man to būtu teikuši tad, kad vēl dzīvoju Rīgā, mani tas nepārsteigtu, jo tomēr ir iespējams sajaut vai ieraudzīt kādu līdzīgu. Bet šeit, mazpilsētā, kur man līdzīgu nav... jocīgi... laikam mana labā dvīne no pagraba izbēgusi...

Kā puteņo.. uhhh!

Neko nevar sasist sāpīgāk kā mazo kājas pirkstiņu...

Tīrot e-pastu no gružiem [pavisam, pavisam veciem gružiem] atradu bildes, kuras būtu bijis labāk, ja nebūtu atkal redzējusi. Tieši tagad, kad atkal šī sāpe pacēlās uz augšu.

Fuck nu!

Vakardienas mēģinājumā tomēr neizturēju. Teksts bija par tuvu. Pārāk daudz zināmā un justā.
Plūda pāri trauciņa malām. Bet tas vēl nav viss.
Sāpe jāizsāp. Varbūt tieši šis ļaus to palaist.

http://www.youtube.com/watch?v=3XcDgIWJyEI&feature=related

Nu tā, autogrāfu uz līguma uzliku. Tagadiņās skaitos kultūras pasākumu organizatore. Nu ja!

Šodien būs fotoizstādes no Taivānas atklāšana.
Saskatījos bildes, uznāca vēlme apskatīt šo zemi aci pret aci.

Cik jauki pēc n-to mēnešu pārtraukuma atkal skicēt. Likt kādam pozēt un izlikties par baigo mākslinieku! Ha!
Tūdaļ būs tēja!
Un končas kārdina..

Ak vai, telefonam austiņas sāk čakarēties. Vai tas nozīmē, ka man turpmāk būs klusi rīti?

Vakardienas mēģinājums bija burvīgs. Tiesa gan, deklamet Šekspīru man īpaši nepatīk, jo lielākā daļa teksta ir dzejā. Bet fiziskie vingrinājumi bija riktīgi vietā. Pozitīvs nogurums, ar enerģijas pieplūdumu...

Pēc upeņu tējas ar balzāmiņu slimība sāk atkāpties. Jes!

Tik cerams, ka tā tiešām bēg, nevis tikai atpūšas, lai vēlāk dotos triecienuzbrukumā.

Ak sasodīc! Tam darbam, uz kuru pieteicos izvēlējās ne mani. Bet piedāvāja citu darbu. Tik problēma tāda, ka tas darbs ir 13(komats)kautcik km no manām mājām, un autobusi man izdevīgā laikā iet par loti neizdevīgu cenu.

Vot ko lai dara mīļie cilvēki?
jā vai nē?