Lasot M.Melgalva "Dejas virs bezizejas" saņēmu komentāru, ka laikam neiedziļinos pārāk stipri tajā, ko lasu, jo pagriezu skaļāk dziesmu, kas man patika [kkāda ska grupas kovers dziesmai "Sweet home Alabama"-"Sweet home Jamaica"]...
Vai tiešām, lai iedziļinātos tajā, ko lasi, vajag pilnīgu klusumu? Ja mani aizrauj tas, ko lasu, man viss apkārt vnk pazūd, un mani var uzrunāt, cik tik vēlas, es nedzirdēšu, nerunājot jau par to, ka mani varētu traucēt kāda dziesmiņa... [un mūzika dažreiz var dot tieši vajadzīgās noskaņas]

Bet katram savādāk...