nu, tad..
Mar. 2nd, 2013 | 05:42 pm
no:: neviss
Iedomājos par to populāro domāšanas vizualizāciju, kurā profilā skatoties uz cilvēka galvu tajā redzami zobrati, tādā veidā parādot, ka tur, edz, notiek kāda sarežģīta darba darīšana. Un te nu tā jocīgi izpaužas viens no diviem (vai abi kopā) - cilvēku mazvērtības sajūta vai tehnoloģiju, lai cik tās nebūtu vienkāršas, glorifikācija. Jo ir taču un bija arī kopš reklāmplakātu rašanās laikiem skaidrs, ka cilvēka smadzenes ir sarežģītības un funkcionalitātes ziņā pārākas par teju jebkuru mūsu radīto tehnoloģiju (varbūt te varētu būt vieta diskusijām, bet katrā ziņā ar zobratiem izrotātās iekārtas noteikti nav šajā kategorijā).
Reklāmattēli, protams, domāti iztēlē slinkajiem. Un tur, protams, noderīgi radīt asociācijas ar kaut kādu zobratainu mašīnu, kas acīmredzami un uzskatāmi Strādā, nevis kaut kādu abstraktu domas lidojumu un neredzamu elektrisko lādiņu ceļojumus neredzamos neironos. Un tā nu sanāk diezgan absurda situācija, kurā vienu no pasaules sarežģītākajām sistēmām, kad tā strādā 'labi', var simboliski pielīdzināt teju prastākajam mehānismam, kāds vien pastāv.
(Līdzīgi šis pats princips parādās ekonomikā, kurā vienkāršākās un līdz ar to kļūdainākās teorijas joprojām dominē pār sarežģītajām, kas mēģina iekļaut pasauli tās reālā veidolā. It does not sell.)
Reklāmattēli, protams, domāti iztēlē slinkajiem. Un tur, protams, noderīgi radīt asociācijas ar kaut kādu zobratainu mašīnu, kas acīmredzami un uzskatāmi Strādā, nevis kaut kādu abstraktu domas lidojumu un neredzamu elektrisko lādiņu ceļojumus neredzamos neironos. Un tā nu sanāk diezgan absurda situācija, kurā vienu no pasaules sarežģītākajām sistēmām, kad tā strādā 'labi', var simboliski pielīdzināt teju prastākajam mehānismam, kāds vien pastāv.
(Līdzīgi šis pats princips parādās ekonomikā, kurā vienkāršākās un līdz ar to kļūdainākās teorijas joprojām dominē pār sarežģītajām, kas mēģina iekļaut pasauli tās reālā veidolā. It does not sell.)