grauž

riebjas dauzīties starp dzīvokļiem- savu, abu vecāku, mīļā un draudzenes. vienkārši ienīstu. varu strādāt arī sestdienā un svētdienā un justies komfortabli, ko praktiski arī daru, bet tā braukāšana mani tā nogurdina, kā nekas nenogurdina,arī tapēc, ka esmu apaugusi ar nepieciešamību pret mantām, kas rada diskomfortu. tā lielā soma, kurā ir kompis un trīsdienu iedzīve, rada sajūtu, ka man nav māju. a bet man ir. tikai mani mīļie bezkaunīgi atgādina, ka mājas ir tur, kur ir viņi, bet viņi ir pa perimetru divu stundu rādiusā un gaida, kad, ja paši ne un paši ne, tad nākšu es. un es arī transportējos no viena pie otra, pa ceļam vēl pastrādāju, paguļu, paēdu un sāku ienīst kustību.

sīkums, bet beidzot saprotu, kur tā nepatika un sagurums slēpjas. pēc dabas esmu vietsēdis un nekāds laimīgs dižais mūžīgais čigāns no manis nesanāks, lai kā trennētos. atkopšos un tad atkal ar vienu zobbirsti apmierināta varēšu aizdoties pāris dienu klīdienā apkārt.

atceros, cik tas bija lieliski pagājšvasar. maza soma pāri plecam, ar zobbirsti, blašķi, blašķīti, karti un pretiedeguma krēmu. mugurā ātri žūstoša kleita, zem kuras apakšveļa lieka un somā lakats, kas pilda dvieļpleda funkciju. mazgājāmies katru rītu savā ezerā un vazājāmies kur pirksts iebaksta. bail, ka tagad neko tādu negribētos. divi mēneši atmest visu lieko, lai ikdienā netērētu apkārt blūzgāšanas priekus.

medus masāža sesdienas rītā sola zilumus. iekšējais mazohists šorīt pamodināja. mani stundu mazgāja ar cimdu. tas bija dīvaini.

tīklenes piededzināšana. noģību. baigi lielās zīlītes. vīrietis nosauca par „narkamanku”, kad netīšām uzgrūdos. s prazdņičkom, bļe :)
man šitā vide sāk (turpina?) riebties.

mirkli apstulbu, jo telefonā ieripoja ziņa no cibiņa cheezyfreez, kas ir piedraugots, tiek lasīts, bet tas arī viss, uzrunājot mani vārdā un lietišķi laipni norādot, ka autoskolas nodarbība tiek atcelta. sekundes simtdaļā izšāvās doma par to, kā ir zināms mans vārds un nummurs un vēl par gaitām. trešā reize jau šonedēļ, kad ciba tā irlā par sevi atgādina.

izmazgāju savu mīļo veco melno kedkurpi un zem zolītes atradu reko:

'cuz anything is better than lying in some comfortable deathbed
staring into the abyss
as afraid of living as i am of not living

tā kurpe ir kļuvusi vēl lieliskāka, bez tā, ka viņa ir bijusi visādos gājienos, laivās, dubļfutbolos, skrējienos, pamestās fabrikās, uz jumtiem, pagrabos un purvos un medībās un vēl simtkur

ja vīrietis strādā par klientu menedžeri visādām kosmētikas štučkām, tad jāsagatavojas, ka var būt kaudze jautājumu par defilācijas plāksnītēm, krēmiem ar piedeguma efektu un "skropstām kastītē".

piestūmu ķebli, lai nomazgātu uzprāgušās kolas bundžas kiškas un atradu savā virtuvē skapīti par kura eksistenci nemaz nezināju.
tā nebija vis brīva vieta virs ledusskapja, hehē. jūtos kā kad manā mīļākajā jakā, kas man sešus gadus pieder, draudzene atklāja kabatu.
svētīti mēs nevērīgie cilvēki, jo mūsu ikdienas top pārsteigumu pilnas.

wohohou.. esmu saindējusies ar sēnēm. uzgavilējam man. no visiem produktiem, ko ēdu, jāizslēdz arī sēnes. piena produkti ir atpakaļ, tas nu ir skaidrs. tas nelabums ir tik milzīgs. mana laimīgā vieta, kur patverties, kad ir nelaba dūša ir vēss, zils baseins. ēdam ledu un kārtojam māju, jo lietas no tā neatceļās. fui.

pagaidām pārliecība, ka īslaicīgs vegānisms nemaz nav tik ļoti traks pārbaudījums, kā bija šķitis. Esmu gan nedaudz kašķīga, kā apspiešana prasa mazliet nervu un daudz sviedru, ko tagad īstenot ar apledojušu asfaltu, kas rada nespēju skriet, ir diezgan grūti, bet tas varbūt tāpēc, ka personīgas dabas klemmes uzlikušās ikdienai un tas seksa aizliegums arī noteikti dara savu. Šīs nedēļas vidū, ja gribēsies, atsākšu piena produktus. Tad vēl papildus četrdesmit dienu laikā ir trīs sulas dienas paredzētas un trīs dienu attīrīšanās ar ūdeni, kam visa nobeigumā pirms pašām lieldienām attīrīšanās ar sālsūdeni, ko laikam veikšu kopā ar cilveku, kam ir medicīniskā izglītība. Arī informācijas gavēnis- četras dienas norobežošos, nelasīšu, nerakstīšu, nerunāšu, tur vēl jāieplāno atvaļinātas dienas. Un tad, pie noteikuma, ka spēka pietiek, lieldienu četras dienas gribās pavadīt pārgājienā, lai novilktu kārtīgu šķirtni tai lietu atmešanai un iztīrīšanai. Rīt konsultācija par redzes korekciju- turu čirikus par to, lai būtu piemērots pacients. Šopavasar gribās ieguldīt sevī un pirms tam liekas, ka ir ļoti daudz liekā sakrājies, kā sajūtās tā miesā.

piektdienai no plkst. 4iem līdz plkst. 8iem piemīt tāda fantastiska sajūta, ka viss var notikt, nekas nav neiespējams, nu tā, ka kaut kā vienreizīga priekšvakarā un gaidās.

sapņoju, ka mani aizved uz « pagalmu », tur vienmēr aprok visas drēbes un saule ir zenītā cauru dienu, nekam tā arī nav ēnas, līdz visu nomaina asiņaina krēsla. Mūžīga vasara ar siltu stipru vēju. Nekas nav ne izteikti labs, ne izteikti ļauns, visam tā kā gribētos piegriezt asumu, kontrastu. Dēļ tā remdenuma vēdī riktīgs melīgums. Bērni tur baigie. Paši pretīgākie no visa, kas tur ir, bet nevar paskaidrot kāpēc. Baros skraida un baidās no ceļiem. Vecu cilvēku nav. Visur ainavā salūzušas šūpoles. Kad akurāt kā stalkerī, pa sliedēm ar drezīnu maucām atpakaļ, viņu pretīgi smaidīgās sejas bija atvieglojums vairs neredzēt. Uzņemām lielu ātrumu un tad jau brauca pati. Tās visas stacijas, kas zibēja garām, bija fantastiskas, noaugušas, pamestas un tādas kā dzīvas. Sapnis ar riktīgu pēcgaršu.

vaaai, šie jaukie vīrieši. ielaid tikai mājās un viņš plauktiņu pieliks, gleznu iztaisnos, tepiķīti nomainīs un pastkastītei atslēdziņu nopirks, mēbeles pārstumdīs, salauzīs slēdzeni un vietā foršāku ieliks ^__^
toms jau saka, ka tas mums par to, ka nepatīk metroseksuāļi. bet hei, mīļais tieši no rīta zvanīja un cita starpā priecājās, ka bikses, kurām izdomājis dizainu ir gatavas, jābrauc uz pēdējo laikošanu.