arvien retāk, bet tomēr aizdomājos vai tie muļķīgie nozagtie mirkļi vairs būs ar/par mani. žēl, ka fiziski kutinājieni vairs, šķiet, nestrādā. 90% tas mani neinteresē, pārējos 10% man šķiet, ka tomēr ir jābūt kaut kam vairāk. kaut kāds tāds "rāmi lēnām".

jā un skaidrs vienīgi, ka sagādāt prieku man vairs nekad nebūs tik vienkārši kā agrāk. tagad ir citi prieki.
piemēram, kā tu parādi ka tas viss ir manis pašas vaina. sašutums, dusmas un pārmetums un tad smiekli, prieks.