vismaz 100 km nedēļā ar riteni nomīti un tarakāni galvā ir pagātne. viss, izņemot cilvēku uzvedība, ir skaidrs, saprotams un "nē" nāk ļoti viegli dodot vietu prioritātēm. recepte pagaidām strādā.

piekam, tik daudz pazīstamas sejas sanāk sastapt, sasmaidīties un reizēm kādu gabalu blakām pamīties, ka apkārt esošo cilvēku mikropasaulītē tāda patīkamāka rādās. endorfīniņi, he. pagaidām pie esošajiem mainīgajiem labsajūta nav nekāda raķešzinātne, pareiza apiešanās ar korpusu, tas arī viss laikam.