gribās, lai apzīmējumi sajūtām veļas ārā tajā neapstādināmi ātrajā runāšanā, kas ļauj apklust tikai, lai ievilktu elpu. tad liekas, ka esmu kaut ko noķērusi. tā kā zaglīgi ievilkusi sevī to pašu vilni uz kura atrodos un izmaļot sev cauri, iztulkojusi vārdos, kaut tikai savai iekšējai lietošanai. tad arī vairāk par sevi var kaut ko saprast.

sakārtotas attiecības ikdienas emociju pampakiem pārbrauc pāri ar patīkamu, bet tomēr ceļa rulli. būtu man vairāk mērķi, kas pieprasītu nežēlību pret sevi un disciplīnu, savādāk būtu, tā es vienkārši peldu omulībā un vēroju savu vienveidīgo sajūtu gammu. tās ir tiešām visaptverošas, kas dīvaini. agrāk iedomāties, ka tāds remdens jēlums sirds komforta veidā varētu iespraukties visur- sākot ar darbu, beidzot ar iepirkšanās ieradumiem un attieksmi pret savu ķermeni- nekad nevarētu. bet šķiet, ka ķermenis bija daudz, daudz modrāks, kamēr bija zināmā atzinības, sapratnes un mīlestības badā.