jāmūk prom. šovasar pat pārāk patīk tā Liepāja-tur tukšā dzīvokļa atslēgas pat nespēj kārtīgi atsilt, kā jau akal tiek rokās. pilsētas jūrmala gan mazliet šķebina un der tikai uz pohām, cerams, ka redzēta tiks ne vairāk kā vakara stundās. rītā un pa dienu aiz karostas, tur kur forti, tālāk, tur jāsperās.

uz grīdas šorīt ieskrienot mājās pirms darba mani sagaidīja pārmetošs skats- četras neizkrāmētas somas stāv un atgadina par bijušām vietām, lietām, sajūtām. velku līdzi sajūtas tikai deļ sava slinkuma, dēļ tā ir aizmirsies cik terapeitiski un patīkami bija simboliski izkrāmēt somu tā parādot, ka viss atgriežas savās sliedēs.

ir pazudis tas smagums, kas saistījās ar vecāku šķiršanos un to, ka kā akmens kaklā bija, visādi citādi apbrīnotā un dievinātā, tēva teksts no kura izrietēja viņa rīcība, ka viņam galvenais dzīvē esmu es un bračkas. skaisti, ka reizē ar manu arī faktisko izvākšanos, ja reiz reāli es jau gadiem brīvdienās nedzīvoju mājās, notiks arī burvīgas sievietes ievākšanās. ļoti gribu, lai viņam pirmajā vietā ir viņa privātā dzīve un tad nākam mēs, kā tas arī būtu "veselīgi".