piecēlos jau sešos, bet tagad skatos punktos un tērēju laiku, kura jau trūkst. nepiespiesties pa durvīm iziet ātrāk. gribās klaigāt, ka vēl nav gatavs, vēl nekur. minūtītes piecas, citādi jau aiz sliekšņa nomīs. forši būtu parunāt ar cilvēku, ar kuru man nav pat pāris stundu kopīgas sarunas vēstures, jo es kaut ko gribu no malas par to dabūt. kaut vai nosodījumu gribu par to, ka man tagad nav ne vainīgi, ne nožēlas pilni, tikai tā, ka paraustīt plecus un vēlēties kaut ledusskapī alus.
varbūt biš biš fōnā kaut kur ķerās tādas riktīgi atskabargainas šaubas vai tā vate kaklā tur nav tā, ka lepni "bija ir un būs" un kāja durvīs, kas virinās, vai tas tā nav domāts vai tas tikai no skumīgām dziesmām šorīt un tiešām, nekā iekšā par to, ka tā. no otras puses atkal labi, vainīgu,klusu solīšu ātrumā tāpat neko nepanākšu.