ar riteni rokās spiežoties tunelī uz strēlniekiem tik nelaipni cilvēki un viena vienīga krievu valoda apkārt. ne tādā straumē iekļuvu un prieciņu pabojāju, kamēr tiku līdz puikām. un vēl bonusā klaustrofobiskas sajūtas pūlī, kas var kkur aiznest vai saspiest ceļā uz ..bet tik un tā vēlos rudens vakaros tā vien gribas izlaist ar riteni.

āah un velo purvā braukšana mazliet agrāk.. pārmirkušas taciņas/netaciņas, sūnas, žurcīgi slīdošas slapjas lapas un koku saknes, kam jālaiž virsū tikai perpendikulāri.. patīk tā stumdīšanās un sekundes simtdaļa, kurā mēģini izdomāt kā labāk izbraukt. patīk paļauties uz sevi.
žēl, ka tik ātri satumst.