17 December 2017 @ 11:00 pm
 
pāris psihologus vēlāk tu guli uz flīzēm un raudi dušā dēļ tā, ka sevis žēl, jo tev nav paši veselīgākie psihes aizsargmehānismi, nevis tāpēc, ka mamma tevi sauca par resnu un atgādināja, ka tu nevienam nepatīc no ceturtās klases un tas ir radījis nepilnvērtības sajūtu, kuru izvilkt uz āru var pašas parastākās ikdienas situācijas. sīkums, bet patīkami.

un jā, nav jau arī vairs tādas dusmas. kad biju mazāka, iztēlojos, ka mums būs saruna, kad varēšu iedzīt stūrī ar jautājumiem, sabiedēt ar to, kā jutos un dabūt atbildes. un tad viņai būs žēl. pēc sarunas man viņu bija vairāk žēl nekā viņai mani. saņēmu diezgan pretīgu sajūtu kārtojumu- žēl, bet kaitina, bet žēl. tas jebkurā gadījumā vairs nav labs iemesls raudāt. arī tāpēc, ka draugu esmu izvēlējusies tādu, lai maksimāli bieži ar savām traumā viņš manējās uzrautu perfekti. komfortā neieslīgsi. tad jau projicēt savu pieredzi uz viņu varētu būt pateicīgāk, lai ar sadzīviskiem sūdiem pierādītu un attaisnotu savas bailes, ka mani jau nu nevar mīlēt. bet kā tu sāc izprast kko, tā pazūd dusmas.

sevis žēlošana raudot dušā ir kā tāds neveselīgs emocionāls SPA. un īpaši bieži tieši svētdienās. neatceros, no kurienes, bet man sen jau ir izveidojušās attiecības ar tādu domu, ka dievs ir tieši svētdienās, citās dienās viņa nav. atceros, ka pirmo reiz nodomāju, cik mīlīgi muļķīgi un jau pēc pāris nedēļām pieķēru sevi secinām, ka, jā, traka tā avārija uz Bauskas šosejas, un žēl, ka vannas istaba noplūda, bet ko tad var gribēt. ir otrdiena, vēl piecas dienas līdz dievam.
 
1 | ...