ražošanas direktors klusi piezagās papusdienojušu sieviešu bariņam, kas runāja par diētām, pieliecās un nočukstēja:
- meitenes, es Jums pateikšu noslēpumu. bezmiegs.

viņam ir taisnība. un var redzēt, ka man ir pilnvērtīgs miegs. apģērba izmērs vēl nav staigājis, bet svari nepielūdzami apstiprina, ka man ir arī fizisks iemesls justies smagākai.

domāju, ka gribu ieviest sev jaunu draudzīgu svešu cilvēku. pietrūkst, ka es runāju par neko ar kādu, bet ļoti atklāti un bezmērķīgi. dzeru un piedzeros un runāju par to, kas riebjas, kas patīk, ko es darīju no rīta, jebko. klausos kā viņš runā par darbu, vai par ģimeni, par savu trolejbusa maršrutu vai jebko citu. baigi izsūdzamies, norunājam nost, vienkārši pavāvuļojam un viss. sarunājam tikties kaut kad vai arī nē un viss. tā forši izbaudam to, ka tas otrs cilvēks ir svešs un kā mēs paši spoguļojamies viņā zinot, ka viņam priekšstati par mums ir nulle un otreiz iespējams nesatiksim.

interesanti, kā man pietrūkst, ka es tā gribu tērēt savu un vēl kāda laiku?