nav daudzas lietas, kas iet kopā tik labi, kā pavasaris un viegls reibums. slinka, saulaina diena vērojot cilvēkus. labākais laiks- cilvēki agri pavasarī ir dikti apjukuši, kā nu lai tagad ģērbjas un tad sanāk tā kā vakar, nāk viens dubļonkā, cepurē un pūkainos zābīšos, kam pretī otrs čortos un sievu sitēja maikā spoguļsaulenes vidžīnādams. paši jau ar, ne jau bez apjukuma biju uzstiepusi kājās šortus, bēšus smilš tankzābakus, pelēkas tīkliņzeķes un flēšoju visus ar puspliku dibenu, biedrs caurejas krāsas velveta šortos ar neona maiku bija pamanāms jau pa gabalu, bet m'dāma paģiru mudināta bija visa spilgtā tirkīzā no kā pašai galva sāpēja + uzlikusi divus toņus tumšāku pūderi, kas bija labākā iedvesma jokiem, kas sevi neizsmēla pat stundu pēc viņas satikšanas. šmotku uzskaitījums kaut ko vēsta tikai zinot, ka tā jau latvijas pelēkie tīrradņi un, godīgi sakot man ar savu visu dubļu nokrāsas toņu garderobi, jau uzvilkt ko pilnīgi gaišu, ir kaut kas neparasts, nerunājot par plikumu rādīšanu. jaunkundze, savukārt nemēdz krāsoties. vienīgi biedrs ir lepns daltoniķis, tā kā ir bijušas arī reizes, kad redzēts dīvaināk uzcirties. secinājām, ka krāsas prasās un dikti raibas.
beigās attapāmies skatoties būdu mežā, kas bija katra santīma izniekojums, bet neko vairāk kā asiņainu popkornu smadzenēm arī negribējās. ejot mājās iesprūdām alus veikalā, nosprieda, ka no maisiņa tā ne visai, ar salmiņu izskatās smalkāk, izstaigājām brīvības ielu un paralēlās ielas zigzagā ar litrīgajiem kokteiļiem, gatavi ziedot savu piecīti poličiem, ļaujot uzstāties biedram ar vāji argumentētu runu par tiesību ierobežojumiem šajā jautājumā un to, kā viņš gandrīz uzrakstīja bakalaura darbu tālajā 2004 par šo tēmu. mājās atlūzām un pamodāmies šodienā ar pieklājīgi izniekotas vakardienas sajūtu. ir tik labi, ka var tik bezjēdzīgi pavadīt laiku laiku pa laikam.