egocentrismu nav iespējams pārvērtēt, liekas, tas tiešām nav iespējams.lai kā liktos, neinteresē nekas vairāk, kā es pati. attopos atmiņai lēnām dzēšot ārā konkrētus cilvēkis, atstājot vien sajūtas, kā viņi lika justies un, ja nav konteksta emocijās, tad to cilvēku tur vispār nav. šodiena atgādināja divus cilvēkus, ko esmu pavisam aizmirsusi. šķiet kā es viņus būtu iemācījusies pirms eksāmena un tad viss, veiksmīgi, acumirklīgi aizmirsts. pietam mana dzīves izjūta ir bez sesijām, bet ar skaidri izteiktu, raiti ritošu moduļu sistēmu. vismaz tā kaut kā skatos uz cilvēkiem ar kuriem gribās (pa)priecāties. tā žiks un aizmirst. pavisam kas cits ar tiem otriem, no kuriem raustos un, kas patiesi interesē un ar kuriem nekas nav vienkārši, jo patiesi. tur speciāli un tīšām atkārtoju atkal un bezmaz mācos no galvas par jaunu tās detaļas un sīkumus, lai tikai saglabātu, kaut skaidri jau iearhivētu neļauties atkārtošanai un tādēļ sabojāšanai. kaut kāda iemesla pēc man ir nepieciešama tāda sentimenta piebarošana, lološana un uzturēšana.