12 March 2012 @ 03:54 pm
 
riebjas dauzīties starp dzīvokļiem- savu, abu vecāku, mīļā un draudzenes. vienkārši ienīstu. varu strādāt arī sestdienā un svētdienā un justies komfortabli, ko praktiski arī daru, bet tā braukāšana mani tā nogurdina, kā nekas nenogurdina,arī tapēc, ka esmu apaugusi ar nepieciešamību pret mantām, kas rada diskomfortu. tā lielā soma, kurā ir kompis un trīsdienu iedzīve, rada sajūtu, ka man nav māju. a bet man ir. tikai mani mīļie bezkaunīgi atgādina, ka mājas ir tur, kur ir viņi, bet viņi ir pa perimetru divu stundu rādiusā un gaida, kad, ja paši ne un paši ne, tad nākšu es. un es arī transportējos no viena pie otra, pa ceļam vēl pastrādāju, paguļu, paēdu un sāku ienīst kustību.

sīkums, bet beidzot saprotu, kur tā nepatika un sagurums slēpjas. pēc dabas esmu vietsēdis un nekāds laimīgs dižais mūžīgais čigāns no manis nesanāks, lai kā trennētos. atkopšos un tad atkal ar vienu zobbirsti apmierināta varēšu aizdoties pāris dienu klīdienā apkārt.

atceros, cik tas bija lieliski pagājšvasar. maza soma pāri plecam, ar zobbirsti, blašķi, blašķīti, karti un pretiedeguma krēmu. mugurā ātri žūstoša kleita, zem kuras apakšveļa lieka un somā lakats, kas pilda dvieļpleda funkciju. mazgājāmies katru rītu savā ezerā un vazājāmies kur pirksts iebaksta. bail, ka tagad neko tādu negribētos. divi mēneši atmest visu lieko, lai ikdienā netērētu apkārt blūzgāšanas priekus.