sapņoju, ka mani aizved uz « pagalmu », tur vienmēr aprok visas drēbes un saule ir zenītā cauru dienu, nekam tā arī nav ēnas, līdz visu nomaina asiņaina krēsla. Mūžīga vasara ar siltu stipru vēju. Nekas nav ne izteikti labs, ne izteikti ļauns, visam tā kā gribētos piegriezt asumu, kontrastu. Dēļ tā remdenuma vēdī riktīgs melīgums. Bērni tur baigie. Paši pretīgākie no visa, kas tur ir, bet nevar paskaidrot kāpēc. Baros skraida un baidās no ceļiem. Vecu cilvēku nav. Visur ainavā salūzušas šūpoles. Kad akurāt kā stalkerī, pa sliedēm ar drezīnu maucām atpakaļ, viņu pretīgi smaidīgās sejas bija atvieglojums vairs neredzēt. Uzņemām lielu ātrumu un tad jau brauca pati. Tās visas stacijas, kas zibēja garām, bija fantastiskas, noaugušas, pamestas un tādas kā dzīvas. Sapnis ar riktīgu pēcgaršu.

piektdienai no plkst. 4iem līdz plkst. 8iem piemīt tāda fantastiska sajūta, ka viss var notikt, nekas nav neiespējams, nu tā, ka kaut kā vienreizīga priekšvakarā un gaidās.