dzērumā atsista galva un lamāšanās traumās, kas neļāva nokļūt līdz dakterim un galvas rentgenam likās palikusi bez sekām. šodien nevaru pacelt rokas virs galvas aiz sāpēm, pase palikusi pie tās duras pieņemšanā, kaut drīz referendums un man ir strašna bail par to, ka tas varētu būt nevis no trakas dejošanas un pilnīga metāla kura laikā ne tā vien sprandu varēju padeformēt, bet dēļ tā tukšas mucas bunkšķa ar kuru pakausis atlēca no vēsām flīzē. bļāviens, principi un neiecietība pret nelaipnību man nevar maksāt tik lielus uztraukumus. riktīgs marš pie ārsta tagad.

juris saka, ka esmu pārāk jūtīga, tāpēc tagad nomācoši daudz buhāju un, ka secināt no šī visa neko nevajag. padomdevējs, pft.

aizslēgt durvis un nelaist viņu iekšā. uznāca doma, ka tas tik būtu forši. man gribās viņam kaut ko nodarīt, lai nāk citreiz pie manis, bet tad nāk glaužams, kā apstākļu apbižots, takā cita es aizvainots, bet viņš ir tik stiprs, tik ļoti dabiski patstāvīgs, ka es viņam esmu vajadzīga tikai lietās, kam pati pašrocīgi piegriezt skābekli nevaru. bāh un viņam tāpat ir atslēga.