tas, cik saprotu, ir pamatīgs algas pielikums, kuru atliku. deam jū, latvieša pieticība. "darīsim tā, ka sākumā pārliecināsimies par manu spēju tikt ar to galā". ah. fcuk maiself. tur neko nevar padarīt, ja esmu vaļsirdīga, tad man cauri spiežas tas, ka nauda ir mazsvarīga līdz brīdim, kad jāmaksā rēķini un tos es nemaksāju darba vietā pirms tikšanās ar vadību. varbūt vajadzētu. jebkurā gadījumā tomēr lieliski- negaidīju, ka viņi paši nāks pie manis. likās, ka novērtējumus par savu darbu man nāksies pašai mudināt monetarizēt, jo šeit viss ir žurcīgi iekārtots.
nē, tomēr līdzīgi, kā stereotipizēti varētu vilkt paralēles sajūtās, kas liek jaunbagātniekam pēterim tekalēt ap savu zaķīti viju(prototipi ar nemainītiem vārdiem), rauties pēc naudiņas un drudžaini bīdīt lietas, lai varētu pasniegt rūpju augļus uz paplātes, jo viņas vēlmju piepildīšana ir svēta lieta, kaur kur tā līdzīgi man ir pašai pret savām vēlmēm. es sev gribu dot visu, ko gribu un tas, ka man tā labā, lai kļūtu par cimperlīgu viju, kas grib to un šito un to arī iegūst, jākļūst arī par smagi strādājošu pēteri, tas pagaidām liekas pašsaprotami, jo vīrieša nauda ir lieta, ko īsti nevaru pieņemt pat sīkumos pagaidām. āai, manai attieksmei pret naudu, kā ieslēgtai enerģijai, ko jāliek kustībā, lai pareizi to izmantotu, vēl ir jāformējas.

kāpēc 4dienas vakarā iet uz ģertrūdes baznīcu, ja var iepirkties. smejies un raudi.