04 December 2011 @ 04:53 pm
 
tie bērni paņem tik ļoti daudz spēka. nogulēts līdz pusdivpadsmitiem, bet tāpat iztukšota sajūta. to, ka no nelabvēlīgām ģimenēm, to var pateikt tikai, kad viņi iejūtas. riktīgi vilciņi.
viens pusītis visus materiālus vāca sev, ļoti baidījās, ka ņems nost- tā arī nosēdēja visu nodarbību uz savāktās čupiņas. nākamreiz jau jāparedz kaudzīte un jāsašķūrē laipni viņam pašā sākumā, jo kā redzēju, jo vairāk dod, jo ātrāk viņš nomierinās. loreta, tāda meitenīte ar skumjām acīm, ar tik garām skropstām kā arlekīnam atteicās kaut ko darīt, jo viņai nesanākšot, viņai nekad nekas nesanākot, tāpēc viņa nemēģinās. vēl angela no piektdienas atcerās- nekāda andžela, angelika, bet angela ļoti neparasta, pat mazliet biedējoša izskata, jo acu pāris atrodas uz abām pusēm tālāk no sejas vidējās ass nekā ierasts redzēt, bet tādām ļoti izteiktām mīmikas līnijām un akcentiem, nekas, ne ādas defekti, ne kāda dzimumzīme, nekas nenovērš uzmanību. viss simetrisks, tikai atstatumi starp acīm, degunu un lūpām ļoti neparasti izkārtoti. ja ieskatās, tad savdabīgi skaisti, bet neskatīties nav iespējams. pārējai tāds kaut kāds baigais mudžeklis- kaujās, netīri krekliņi, sviedru smarža, nedod roku, spēlējās, azarts, "..a mana mamma.." , pizģec, MANS, dura.