neizskaidrojami, kāpēc, bet man dabisks komforts rodas vienīgi tad, kad jūtos pietiekami droša, lai no katras jaunās darba vietas teorētiski "pārzagtu" (pārāk stiprs vārds informācijas nesankcionētai nodublēšanai) uz privātām vietām no kopējā servera klientu un sadarbības partneru datubāzi. pasaki vēl, ka nav iepriekšējās dzīves.

līdz šim šo gadu raksturo sajūta, kas mani pārņem, kad jautāju pati sev "kur ir palikušas atslēgas". tur ir viss iekšā, kā man tagad jūtas.jap

un tas man pieklauvē kā mierinājuma atklājums, saņemot astoto meilu, kas paskaidro, ka iepriekšējie septiņi, kam atbildes materiālu gatavoju visu dienu, īstenībā nebija domāti man un radusies liela kļūda. nejēdzīgs darbs nogurdina tieši tāpat, tā, ka vienalga. ne jau te es nošķiršu vienu no otra pēc augļiem, ko tas nesīs. reizēm bail no tā, ka ar katru dienu saprotu, ka nekur nepaliks tas, ka viss labais mani nogurdina tikpat ļoti kā viss sliktais. nekropļojošas attiecības, šaubu nesaduļķoti lēmumi, mērķi, nebaidīšanās, tīras grīdas un mierīgas svētdienas.