31 October 2011 @ 04:12 pm
 
kaut kā vienmēr esmu domājusi, ka, ja gribu ēst gaļu, tad nav ko raukt degunu par netīro darbiņu, pretēja gadījumā es savās acīs esmu liekule vēl vienā lietā. biju pārsteigta cik kaušana šajā vietā bija humāna. viņš nomierināja to gaili, nekādas pēršanās apkārt un svaidīšanās. viņš bija vairāk satraucies nekā tas gailis, kaut darījis to neskaitāmas reizes- tā viņš teica, ka jūtot, ka vēl atdod cieņu šim procesam. sāktu uztraukties, ja uztraukuma nebūtu. minūtes 3 un viss, dzīvnieciņa vairs nav. mazas nervu konvulsijas un viss. nekad nebiju gaili turējusi rokās, kur nu vēl beigtu, bet minūtes desmit un es jau viņu varēju noplūkt pieejot tam visam pragmātiski.
tas nemaina to, ka es raudu ieraugot vistu fermā notiekošo. bet laikam, tas tāpēc, ka dzīvnieku labturība ir joma, kurā man liekas, ka vajadzētu cīnīties, nevis apkārtējo pievēršana veģitārismam, kas imho savās saknēs ir ļoti utopiska un naiva ideja. par to visu vēl jāpadomā.

tas laikam bija pārņemošākais brīvdienu iespaids un lieta, kas atstāj sajūtu materiālu pārmalšanai galvā. vēl arī mežs. pārgāzām ar puiku pāri mednieku trepes grāvim un gājām klejot līdz upei. nogāzta padsmitmetrīga egle šķībi iekārusies blakus kokā. uzrāpāmies līdz vidum. aizskatījos, nojaucu lejā no pāris metriem aizķerot dažus zarus un piezemējoties uz potītes. pateicība ķermenim par izturību ir neizmērojama.

šorīt kafijai sildot garos cimdus, šaurajiem svarkiem koriģējot soļa platumu, 12cm diktējot gaitu, domāju, ka pēc tādām brīvdienām savu baltās apkaklītes darba nedēļu redzu savādāku. kaut kāda māžošanās, bet kontrasti neļauj iemigt.