nepamet sajūta, ka noslēpumus rada muļķība.

prāts nemitīgi strādā, paredz, vingrinās, trennējās, analizē. kā sunim, kam patīk graust kauliņu, tāpat arī prātam patīk vingrināties, domāt, šķetināt loģikas ķēdes uz priekšu, darboties, darboties, darboties. tas necieš, ja to mēģinu klusināt un pilnībā pieslēgt tikai konkrētu lietu veikšanai. tas viss ir automātiski, es tur nepiedalos un tas nes sev līdzi ļoti daudz kļūdas, jo prāts ir kļūdains, bet kaunīgi paštaisns atšķirībā no “es”, ko veido sajūtas un, kam jēdziens kļūda ir tikai bezkaislīgs fakts, neatkarībā no sastrādātā. prāts nekalpo man un tā mērķis nav labāka dzīve, bet gan iedomātam veidam, kā es un mans tēls spoguļojas citos un tā visas darbības ir vērstas pret apdraudējumu, par “drošāku, ērtāku” dzīvi.

prāts rada pilnīgu haosu, kā pašlaik. domāju, ka daudziem līdzīgi jautājums “par ko tu domā?” asociējas ar to milzīgo idiotisko tekstu un domu apjomu, kurā uz mirkli jāiegrimst skaitot līdz trīs pirms atbildes, ja neseko automātiska standartfrāze. radīšana, lai arī kādas kļūdas mēs laižam pasaulē, vienmēr iedvesmojas no mīlestības pret kādu, kas neesam mēs paši. prāts rada par godu ego un no šīs mīlestības pret to arī izriet manas rīcības kreisā daba. tātad prāts nekādā veidā neesmu es pats, jo es nevaru radīt mīlestībā pret sevi, pietam tādu sevi lēnām ārā nīcinošu lietu. prāts iekšējā hierarhijā ir kā akna vai kuņģis, nekas vairāk un mazāk un tik daudz godības man viņam arī vajadzētu atdot. jārūpējas, lai tas ir kārtībā, bet kārībā tas ir tad, kad es par viņu nemanu.

jūtos baigi nogurusi no nemitīgā domu perināšanas procesa. un tagad arī tas viss ir prāta atgremojums ar iestarpinājumiem no garīgās attīstības pašpalīzības grāmatiņām. kiš, tu' mākslīgais proces.