tā ir jauna cilvēka, problēma, es to apzinos, bet vai būs ātri samierināšanās vai tā, ka beigšu atgremot domas, kam aizmetņi peld apkārt un, kas nepieder man. Prāts rūpīgi četrās sienas ierāmēts. Smukā ietvarā, estēts, ātri un bieži aizmaldos no būtības- esmu piedzērusies. Bet izcepu maizi. Kviešu tas ir tumšo. Rimčikā pāris reizes cilājus tos piecsimtgramus nespēkā jaucoties starp baltumu un rupjumu. Raudzēju trīsas reizes, kā pienākās pēc mūsu receptes. Sildīju uz apsildāmās grīdas- izrādās, ka viņa kam vairāk kā lielākam elektrības rēķinam arī noder. Glaudīju klaipiņus slapjām plaukstām un domāju bēdīgu un kašķi tam, ka es taču esmu par prieku. Es nezinu. Pēc trim stundām, vēlākais, mēs brauksim mani pazīstināt ar viņa mammīti(ceļā vēl stunda, ko man atžirgt) un viņš rādīs savas vietas, lietas un citus cilvēkus svarīgus un es jau pirms tam un tagad, protams, esmu izvērusi to par banālu, bet attaisnojamu esam. Es visvairāk gribu redzēt viņa suni. Paglaudīt lauriņu un viss. Es viņu (nevis suni) uztveru kā savu iniciāciju laimē, tāpēc tā. Kaut kāds notikuma statuss tam visam. Varbūt tāpēc, ka viņš teica, ka grib lēnām būvēt augšā ģimeni. Mans jūtīgums atkal raud tajā, cik sapists, nevis aiz prieka vai bailēm tikt aizskalotam otra iniciatīvā. Pieskaņotu jumtu žogam un mauriņam, ja tā noskaņās runā- tas ir tas, kur es un manas dīvainības kā pēc lietus- domāju, ka viņa arī.