es te vēl strādāju.

bīvdienas nogurdināja. jaunskungs laipni izvadāja pa visurieni visas dienas garumā, meklējot visus tos n-tos sīkumus, kas plānotājā stāv kā pirmās nepieciešamības un tad šplīnējās un dusmojās par niekiem, sākot ar to, ka "nejūt mani", beidzot ar to, ka krēmainām pēdiņām atnācu atnest viņam dvieli un tagad grīda būšot netīra. dusmojās, ka domājis, ka man slikti palicis, bet īstenībā es tikai beidzu vannasistabā, kamēr viņš gatavoja brokastis. nevaru ar cilvēku, kas uz mani dusmojas, bet vēlmes jau tāpēc nekur neatkāpjas. nedusmojos pretī, tikai bēdājos. joprojām liekas, ka tās ir vienkārši pasīvas dusmas un nekādi nevar teikt, ka uzvaru savu iekšējo es vai virzos uz priekšu. noņēmu krāsu divu krēlsu augšām, ņemoties ar "muguriņas" redelītēm piešāvu fēnu pie rokas- nebija tik traki, kā likās varēja būt. pantenols ir glābējs. toties slīpmašīna gan- liels mans draugs, kā lēnām sāk izrādīties. neesmu vēl neko ultra plānu izbonierējusi kā man draudēja, bet par spīti tam, viss koks skaisti gaišs un līdzens rādās.
puika salaboja manai ex-gāzmasku tagadējai gultasveļas kastei eņģes un iztaisnoja citas metāla detaļas, ko biju norakstījusi. sieviete ar cilvēku puncī mani sabučoja uz vaiga un mani tas šausmīgi sasildīja, jo viņa šķita mīļākā un mierīgākā būtne, ko jebkad biju redzējusi. lieliska sieviete.