aizbraucu uz liepāju ar summersaund biļetītēm, plānu 6dienai un svētdienas pēcpusdienai un tu-tū. guano apes dzirdēju divas dziesmas, palika man slikti no cilvēkiem un cieņā pret patiesām vēlmēm devos uz dzīvokli un atkal nogulēju čupu stundu. sestdien nemaz neizkāpu no gultas- aizmigu deviņos, pamodods trijos. dīvainas lietas, ka tik daudz kas izguļams, tik liela nepatika pret cilvēkiem kā masu.

ri ti ti ti tiu. jūtu, kā spiež pieņemt lēmumus vēl ātrāk un pirms viņiem ļaujot vēl mazāk apdomāties. tā, itkā pareizie lēmumi kā korķi tā tīri instinktīvi izšautos ārā pirmie un pārējais ir tikai lieka laika tērēšana- sak, nekas labs no tevis tāpat neiznāks, pat, ja tu domāsi. cīnos pretī diplomātiski atliekot jebkādus lēmumus. neko vēl nezinu, bet sāku kaut ko just, kā man varētu būt pareizāk. ceru, ka pārējie arī tā mocās, lai saprastu, ko grib.. kad kaut ko tādu sadzirdu citos, atviegloti uzelpoju un jūtos mazliet saprasta tajā apjukumā.

viņš teica, ka mīl mani. es teicu, ka jūtu kaut ko tādu, ko klasiski no malas aprakstītu kā mīlestību un būtībā jā, tā arī varētu teikt.
tāda idiote.

man tikai bail, ka tie nav tikai vārdi vai fakta konstatācija par sajūtām, ka tur nāk līdzi arī tas, ka viņš kaut ko gaida no manis un tic tam pats esam sevī.