klau, bet tu taču saproti, ka tā dusmojies un pārdzīvo par savu pārspīlēto patstāvību, uzsver savu neatkarību un ienīsti viņu pa vidu trakai patikai, jo joprojām, zemapziņā, vīrieša kā tēla apmierinājuma pēc esi gatava kaut uz vēdera līst. atmetot barjeras itkā liekas, ka varētu kā kaķītis bezgalības zīmi starp kājām izmurrāt glaužoties- ko tur kaunēties, tā ir mana pirmā vēlme, par kuru man pašai bail un tad nu es panikā rīkojos krasi pretēji, kas vainagojās ar egoisma uzvaras deju, jo daru visu ko gribu (jo, nedod dies' piekāpties, atslābt un zaudēt sevi, kaut šādās bailēs es sevi jau esmu pazaudējusi desmitkārtīgi).

es nevaru atmest sevī mākslīgi diktēto un ieaudzināto sajūtu par "pareizu" piederēšanu savam dzimumam caur savu uzvedību. tie dažādie spiedieni "kā tev vajadzētu rīkoties" putro man galvu ne tik ļoti pakļaujoties, kā bēgot no tiem, ka tas visu tiešām ļoti sarežģī.

ak, ak, ak. piektdiena un vēl algas diena. vī, vī, kvī. jānomaksā rēķini un jāaizbrauc uzrakt tēta ledusskapis un jānopriecājas, cik labi gan ir tad, ja vīrietis taisa vīnu.

meistars aldis uzaicinājis traukos.lv. uzace jau pacalēs un ahāa. 5 min un hujakš. viņam vienkārši nepietiek, ka viņš rēķinus sūta uz meilu un telefonu, viņš to grib darīt arī no sociālajiem portāliem. vēl biš un mani arī cibā zem kāda personīgi plosoša ieraksta sagaidīs: "čau, vajag vēl skrūves un naglas, summa ir 6.66"

ofisā cukura vietā pie tējas nopirka putoto medu. daži pēc nedēļas sāka staigāt ar karotītēm mutē, tad viens kautrīgi nopirka cepumiņus, tādus mazus, mazus un pa kluso smērēja virsū. "žurka", nodomāja arvīds no grāmatvedības daļas un atnesa rīsu galetes. tad jau visas slūžas vaļā- sviesta cepumi, sausmaizītes, baltmaize un kkāds garškārpiņu neformālis atstiepa arī saldskābo. nopirkām trīslitru burku putotā medus. andas tante pasākusi nest ģimenes piena paku. un kopš kārlis kā paskaidrojumu šefam, kāpēc neviens neatbild uz klientu telefonu atbildēja, ka visi ēd baltmaizi ar medu, mums oficiāli ir jēdziens "baltmaizes ar medu un pienu" laiks.

mmmh. visi jau mājās kā pāris stundas, jo šodien piektdiena-lalalaaa un es varu darīt ko es gribu. saēdos medu, protams. aizgāju pagriest riņķi uz vienas kolēģes kabinetu. paskatījos porno. aizgāju nosvērties uz citas kolēģes kabinetu. pašņakerējos vecajās pavadzīmēs. iegāju dušā kurā neviens neiet un tagad domāju, ka varbūt nevajadzēja, jo ne velti,varbūt, neviens neiet. pārbīdīju mēbeles kabinetā. uzzīmēju plakātu, izprintēju neķītru bildi. pabraukājos ar ofisa krēslu pa garo gaiteni. un sākumā bija tā, ka " kaut kā kauns iet tik agri prom, kaut arī šefa nav uz vietas". mh.