mazliet neērti, ka jāņu rītā zākāju par romantiķi nelaimīgo un pabļaustījos, ka nafig to saulaustu, saule jau ir augšā, tikai tā vieta ir izvēlēta kretīniska, jo tie koki viņu slēpj.. utt. utjp.tādā garā niknā monologā izpaužot neapmierinātību par uzstājību neiet čučēt vai neplaucināt papardes, bet skatīties saullēktu. tiešām ir skaidrs, kurš no mums abiem ir romantiķis. sievietes un viņu zemās jūtas pft. paldies par sacerējumu, ko pirms kāda laika nolasīja kārlis. izspēlēju trāpīgi ilustrējošu ainiņu. pretī saņēmu viņa smieklus, kas mani dusmoja vēl vairāk, pārlaimīgas bučas un priecāšanos, ka es beidzot esmu redzama čīkstot un niķojoties, tātad esmu cilvēks. esot atlūzusi uz bluķa nikna, bet to jau vairs vairāk neatceros, nekā atceros. esot sagaidījis saulīti un stiepis mani smaidīgs uz mašīnu.

tad pāris stundas ceļā un prāmis. viss tur uz tās salas tik lēns, cilvēki tik mierīgi. ēdām, gulējām, staigājām, šaudījāmies ar kaķeni, metām vardītes. ja nebūtu joprojām samīlējušies, visticamāk būtu bijis šausmīgi garlaicīgi, jo tur trešdaļa no salas ir neizstaigājama, bet 2/3 mēs apguvām pirmajās sešās stundās, a tā lafā. nebija sanācis veltīt laiku sīkumiem līdz šim, kam pateicoties, piemēram, sestdienas svarīgākais notikums bija skatīties, kā viņš skatās, kā es mazgājos. vēlāk akal autisku sejas izteiksmi cilāt viņa rociņas un kājiņas smiltīs, izkārtojot dažādās dīvainās pozās, kamēr viņš izlikās guļam. daudz runājām. varbūt par daudz.

bet ļoti silti. iekšas pūkainas, galvā jēls un laimīgs. un es beidzot gulēju, mh varbūt, neiespējami iespējams, ka mājas vīns atšķirībā no citiem alko uz mani iedarbojas ciešu miegu nodrošinoši, kaut vienradži cukurvates mērcē manī bļauj, ka esmu beidzot pieradusi pie jaunācilvēka.