viņš sestajā stāvā baltu kreklu, līdz pilēšanai slapju muguru sanesa parketu un veļasmašīnu, cepeškrāsni, traukmašīnu un ledusskapi ..un tad es ieraudzīju virtuves krāsu. mirkli padomāju un sapratu, ka ir pizģec. sita cauri sarkano. nu nekādi nevarēja to savienot ar flīzēm, bet jau parīt uzstāda virtuvi, kas nozīmē, ka, ja tieši tagad nokrāso pirmo kārtu, tad otrajai kārtai rīt vēl laiks pietiek. vēl sāku mēģināt domāt, ka varbūt būs labi, jo negribējās viņu vēl apgrūtināt ar jaunas krāsas epopeju un mēģināšanu paspēt darbalaikos, bet bija skaidrs, ka nē, tā nevar. sazvanījos, dabūju vēl divus krāsotājus uz pāris stundām un palūdzu aizvest, visu nokārtoju. ilgi izvēlējos- visu to laiku viņš tikai domīgi staigāja apkārt un atkārtoja par savu daltonismu, tāpēc nespēju iesaistīties. biju pārliecināta, ka viņam tas liekas cimperlīgi un sīkumaini, ka es neļaušu tam tā palikt, ka man noteikti vajag citu toni, bet atbilde uz jautājumu, kāpēc tāds domīgs, mani pārsteidza. teica, ka patīk, ka es zinu, ko gribu un nesamierinos. tas ir skaistākais kompliments no nodzīta cilvēka, kad no viņa paprasīts vēl, bet viņš uzteic tavu mērķtiecību turoties pie konkrētas vīzijas. uzkāpjot augšā jau ar krāsu bundžām viņš vēlreiz norādīja uz melnajiem slēdžiem, kurus ilgi biju meklējusi un noteica " tieši tas, ko es tev teicu. nepadošanās kompromisiem. tas man tevī patīk". šaubos vai viņam ir taisnība, bet kā izteiktai tētiņa meitai atzinība no vīriešu puses ir lieta pēc kā es dabīgi dzenos kopš agras bērnības. tagad tā vēlme mākslīgisaprātīgi slāpēta, bet tomēr skaista brīžos, kad uzteic tikai par to, ka es daru tā kā man dabīgi sanāk.
...
