vakar zālē ap desmitiem bija novākušies tik ļoti nervozi cilvēki, kas izskatījās arī baigi traki apņēmīgi. pastumj to stieni, savilktu pieri staigā gar spoguļiem, pēta sevi katru mirkli tā ļoti, ļoti bažīgi, acis atraut nevar. tad atkal iet grūzt tā, ka spļaudās. sieviete uz stepera pāri stundai ņēmās un bija ne vairs sarkana, bet lillā un ik pa brīdim kaut ko vaidēja no noguruma. vēl viena uz skriešanas celiņa nokrita un pavadītais laiks uz trenažiera liecināja, ka arī iespējams, no pārslodzes, ne no neveiklības. aizgāju malā staipīties- pat tur priekšā tāds pārpūlēts, izdzīts ķermenis, kas drudžaini un negausīgi staipās automātiskā procesā. es noteikti to tā tendenciozi redzēju. tievi ķermeņi varbūt, bet gars viņiem ir riktīgi resns. fui kaut kāds. atgādināja kā es pati agrāk darīju. atgādināja, ka nedrīkst ļoti cītīgi darīt to, kas nepatīk, tad tas liek izskatīties monstrozi, kaut arī štrunts ar to, ka sasniedzamais mērķis iedvesmo izturēt. vairāk jau gan nodarījums sev tajā, ka tas apkaro jebkādu spēju just to ķermeni un apzināti ar viņu darboties, ņemot vērā viņa vēlmes un ritmu.