liekas, ka viss salst ar pēdējo ziemas aukstumu. caur fiziskām grūtībām jācenšās paskatīties uz ikdienu ar tīrāku skatu. ar visu turp un atpakaļ ceļu 32 h noieti 50 km. man to vajadzēja kā ēst. vēl pāris reizes jāiet tā pastaigāties un iztīrīt galvu, lai beigās izdarītu tā, kā es gribu, nevis tā kā atkarību pavadiņas saka. ērts, lēts ķermenis uz paplātes nav normāli. nevar tā ērti iekārtoties starp cilvēkiem un apmierinājumā sist plaukstas, lai arī cik labi justos, jo acīmredzot apetīte ir tikai sekas un tā ir maucība pret to, kā gribu iemācīties redzēt cieņu ikdienā. besī ārā, ka cilvēki, vairāk jau sanācis, ka meitenītes manā mikropasaulē, koķetē ar savu nepiesātināmību. tā ir kā bedre, kurā var kraut un kraut un kraut un vēlreiz kraut un nekad nebūs gana. tur nav nekā. tas ir maziski. bet neesot iekšā pašam, nevar zināt vai tā ir nepiesātināmības remdēšana vai tiešām baudīšana. tāpēc mana nepatika pret to noteikti sakņojas tikai veidā, kā tas tiek teikts, ja tas nav par mani, kad es, kaut melojot sev, tāpat jūtu, kas ir kas. tās robežas ar tīkliņzeķēm ir novilktas, bet tomēr tā, ka vienā pusē, tev tās pašas neilona striķīšzeķes ir arī apmestas ap kaklu un lēnām velkas ciešāk griežoties ādā. lēkāt gumijās tam pāri arī īsti nevar.
pie visa vainīgs tas, ka ..aaaa... don't shit where you eat. + kļūdu virknes rezultātā ikdienā ir iepeldējis cilvēks, ko nevaru ciest, viņu un viņa prastumu, pēc tā, kā viņš pat ar mani runā par mani, man gribās šaut pa muti, bet viņa smarža un ķīmija, vienkārši vājprātā iedarbojas. nesaožamā attālumā es varētu mirt no kauna par noziegšanos pret sevi, ja necienītu ķermeņa minimālās lemtspējas par to kā visam būs būt. kaut tie būtu pavasara brīnumi. man ir kauns par rakstura vājumu un to, ka mani tik maz diriģē prāts un esmu tik primitīva savā būtībā.
man vajag fizisku darbu, daudz fiziskas slodzes un sapratīšu, kā un ko atmest, kā ieviest ikdienā un noturēt to tīrību, kāda ir pēc pāris dienām esot prom no visa, jo pagaidām, pāris zvani un esmu jau atpakaļ, dubļos līdz elkoņiem, lai kur es arī atrastos.
pie visa vainīgs tas, ka ..aaaa... don't shit where you eat. + kļūdu virknes rezultātā ikdienā ir iepeldējis cilvēks, ko nevaru ciest, viņu un viņa prastumu, pēc tā, kā viņš pat ar mani runā par mani, man gribās šaut pa muti, bet viņa smarža un ķīmija, vienkārši vājprātā iedarbojas. nesaožamā attālumā es varētu mirt no kauna par noziegšanos pret sevi, ja necienītu ķermeņa minimālās lemtspējas par to kā visam būs būt. kaut tie būtu pavasara brīnumi. man ir kauns par rakstura vājumu un to, ka mani tik maz diriģē prāts un esmu tik primitīva savā būtībā.
man vajag fizisku darbu, daudz fiziskas slodzes un sapratīšu, kā un ko atmest, kā ieviest ikdienā un noturēt to tīrību, kāda ir pēc pāris dienām esot prom no visa, jo pagaidām, pāris zvani un esmu jau atpakaļ, dubļos līdz elkoņiem, lai kur es arī atrastos.
7 | ...
