tieši tagad gribu karāties pa logu ārā un spļaut uz mašīnu jumtiem, kaut savu lietu nesaturēšana pie sevis, tajā skaitā emociju un siekalu, man nekā nevarētu palīdzēt. kā lai nošķir untumu un visatļautību no vēlmēm, kas nevadās pēc tā, ka es gribu to, ko man vajadzētu gribēt. kā lai atšķir sevi no pašas stereotipa pa sevi. karājoties ārā var redzēt, ka logi ir netīri un kamēr viņus nenotīrīšu, vismaz būs ilūzija, ka notīrīti, viņi izskatīsies daudz labāk. netīriem logiem ir iedvesmas potenciāls kamēr viņus nenotīra, tā. tas varētu būt arī par mani.
pavasara saule vispār ir nežēlīga- visu liek redzēt neglītu, purināmu, notīrāmu, aizslaukāmu, pārkārtojamu, lamājamu, sitamu. kamēr tas nav izdarīts, miera nav un nevar būt. visiem ir kaut kas lieks pa ziemu pieaudzis klāt- sākot ar kilogramiem, beidzot ar nogurumu un smagumu uz pleciem.

šovakar hokejs un visi zin, ka hokejs bez alus ir tas pats, kas beaves bez butt-head.. bet pirmkārt, šeit pieliecu pirkstu un ļauju argumentiem sakārtoties no vājākā uz stiprāko, ir sācies nosacīts gavēnis, otrkārt, šeit pieliecu citu pirkstu, esmu kārtējo alkoholisko brīvdienu izraisītā stulbuma uzplaiksnījuma varā, kas ir atstājis manu ķermeni aizmirstot paņemt līdzi vieglu infantilisma pieskaņu visam, kam pieskaros, nespēju pretoties vēlmei stulbi jokot un spēju mežonīgi smieties par lietām, par kurām kaunējos smieties, kad bija divpadsmit. treškārt, rīt līdz vakaram ir vienas vienīgas tikšanās ar cilvēkiem,sākas kontaktstundas un tad tas viss vainagojas ar privāta rakstura pasākumu pirms kura būtu pieklājīgi iet dušā un jauki saģērbties, nevis ieskriet nodot papīrus un nopirkt ātro sviestmaizi narvesenā pa ceļam uz norunāto vietu- tam visam pievienot klāt tikai pāris alus nav iespējams. tikai pa grāvjiem. vai nu galīgs jā, vai nu pilnīgs nē.