gan turpceļā, gan atpakaļceļā šūpoja tā, ka mētājos pa astotā stāva gaitenī ik pa brīdim koncentrējoties uz jūras melno horizontu. baltie viļņu gali taisīja riktīgu nelabumu un atgādināja par saldo ēdienu, ko biju lopsējusi iekšā pirms iekāpšanas. kuģa personāls mēģināja mani vairākkārtīgi dabūt prom, bet izklāstīju savu loģiku par to, ka šis ir pats kuģa vidus, kur šūpo vismazāk, te ir vienas no retajām durvīm uz klāju, un retais logs, no kura varu redzēt mēnesi, kas ir vienīgais statisks punkts, kurā skatīties, ja nosalusi nāku iekšā joprojām nelabuma augstākajā punktā. viņu ieteikumi aprobežojās ar to, ka jāiet uz kajīti kuģa dibenā, kur šūpo tā, ka gleznas līgojas un sienas liekas krītot virsū, tā dāvājot vēl mazliet klaustrofobijas kopējā pašsajūtas katlā. kad tas nelīdzēja pastāstīju par putukrējumu, un to, ka pašlaik tā ir mana problēma, ka viņš grib tikt ārā, bet ja mani dzīs prom, tad tā būs jau viņu un tepiķa problēma. ļāva palikt, jo man lēnā garā pievienojās pārējie, kas atzina vietas izvēli par labu esam. izrādās, ka sejas izteiksme, kas liecina par raušanu uz augšu, neapšaubāmi piedod šarmu, jo uzmanības pievēršana turpinājās arī pēc tam, kad noskaidrojām, ka es neesmu piedzērusies dūda, kas nevar atrast kajīti-tātad kaut kas tajā zaļajā sejas krāsā.

bet vispār izstāde bija satriecoša, pat tas bija tā vērts. sešās stundās visu nevarēja izstaigāt, cik liela viņa bija.. grīnhauss bija tiešām interesants un kā lietratēji sprieda, tad arī tīrāks, kā citus gadus, nostrādāts. un ņemot vērā, ka tā bija dizaina izstāde, tad ļoti pārsteidza hipsteru relatīvi mazais īpatsvars, ar ko man liekas zviedrija īpaši nevarētu lepoties. sasmējos, kad uz manas lapiņas zem vārda un uzvārda bija "designer", bet sāk likties, ka es tiešām vēlos sevi nākotnē saistīt ar kaut kā radīšanu. tas varētu būt tekstils. tā varētu būt dānija vai itālija. jāpadomā, jo pirms mēneša biju domājusi pat par teologiem, kas parāda cik ļoti lielas problēmas man ir ar domas staigāšanu.

par pārējo. tagad jāpadomā vai vajag tērēt laiku kaut kam, kas ļoti kvalitatīvi nodrošina laicīgās vēlmes un paijas, bet ļoti regulāri apber ar nesakarīgu ņurdēšanu un smailiju histēriju virtuālajā saziņā, bet dzīvajā apbur ar savas unikalitātes sludināšanu, sevis sargāšanu un apbrīnojamu fantāzijas trūkumu, vedinot pārdomāt vai esmu pārdevusi prātu ķermenim. turpināt melot un mēģināt jautājumu pārvērst jokā brīdī, kad prasa " ko tu par mani domā"? viņš arī mani neredz tālāk par apvalciņu, tāpēc arī nesaprot, ka patiesībā viņam nepatīku.