beidzot neviena nav, bet es nevaru aiziet gulēt. acis kā pogas. āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā
ir sākusies normāla pretīga pirmdiena. gribētos kaut sešas stundiņas no viņas nogulēt nost vēl šodienā.
vārtos pa savu mēbeli un koncentrējos uz to, cik ļoti visu sabojāju vai vismaz izķēmoju. kā ar savu cieto, netalantīgo režisora roku mērķtiecīgi un pa mazam sabojāju visu, kas nav pretīgs un ceru uz pārējiem, kurus arī moca vainas apziņa . 1:12 priecājos- mēs visi varēsim mierināt viens otru aizdrāžot, pieraudot, apēdot, nosvīstot nost, līdz komai izstaigājot ārā to nepilnvērtību un nelaimību, ko uztaisa tie melnie caurumi
.. tagad koncentrējos uz to ka tā domāt nav pareizi
..savā nodabā vāvuļoju par pilnīgu diletantismu dzīvošanā un naivisma piekopšanu dzīvē kā glābiņu. iedomāju par to, vai tas ir gana labi priekš izsmalcinātiem morālespedofīliem, kas mīl D izmēra infantīlismu un, kas tādi kļūst vienīgi tādēļ, ka nelec augstāk par savu pakaļu un mīl vieglumu. cienu, cienu, cienu
..a tagad domāju par to, ka būtībā priecātos par katru piecelto kaimiņu, ja sāktu skaļi noskaidrot "kas es esmu un ko es gribu?".tur noteikti vajag raudāt. tā visa vietā vērētu šņukstēt, cerībā uz plānajām durvīm un mazu prieku par dažiem, kam rūp vai interesē.
2.02 par to, ka, viņa mestā krūze manā virzienā aizlidoja tajā trajektorijā, kādā es trīs reizes spļauju pār plecu.
..par to, ka viss manī, kā es runāju, ko izvēlos, ko jūtu- viss ir kā bailēs mērcēts un no lupatas izspiests. es arī vienkāršas lietas mīlu tikai tādēļ, ka tā ir drošāk.
..a tagad liekas, ka es vienkārši ciešu, jo man nav lomas ko spēlēt. gribu puķes un atkārtotus applausus par izturētu tēlu, bet izvēlēties vienu nozīmē atteikties no pārējiem.
..tagad domāju par to, ka teikt taisnību- tas tomēr ir rupji.
labi būt amerikāņu bērniņam, kam māca skaitīt aitiņas pirms miega
ir sākusies normāla pretīga pirmdiena. gribētos kaut sešas stundiņas no viņas nogulēt nost vēl šodienā.
vārtos pa savu mēbeli un koncentrējos uz to, cik ļoti visu sabojāju vai vismaz izķēmoju. kā ar savu cieto, netalantīgo režisora roku mērķtiecīgi un pa mazam sabojāju visu, kas nav pretīgs un ceru uz pārējiem, kurus arī moca vainas apziņa . 1:12 priecājos- mēs visi varēsim mierināt viens otru aizdrāžot, pieraudot, apēdot, nosvīstot nost, līdz komai izstaigājot ārā to nepilnvērtību un nelaimību, ko uztaisa tie melnie caurumi
.. tagad koncentrējos uz to ka tā domāt nav pareizi
..savā nodabā vāvuļoju par pilnīgu diletantismu dzīvošanā un naivisma piekopšanu dzīvē kā glābiņu. iedomāju par to, vai tas ir gana labi priekš izsmalcinātiem morālespedofīliem, kas mīl D izmēra infantīlismu un, kas tādi kļūst vienīgi tādēļ, ka nelec augstāk par savu pakaļu un mīl vieglumu. cienu, cienu, cienu
..a tagad domāju par to, ka būtībā priecātos par katru piecelto kaimiņu, ja sāktu skaļi noskaidrot "kas es esmu un ko es gribu?".tur noteikti vajag raudāt. tā visa vietā vērētu šņukstēt, cerībā uz plānajām durvīm un mazu prieku par dažiem, kam rūp vai interesē.
2.02 par to, ka, viņa mestā krūze manā virzienā aizlidoja tajā trajektorijā, kādā es trīs reizes spļauju pār plecu.
..par to, ka viss manī, kā es runāju, ko izvēlos, ko jūtu- viss ir kā bailēs mērcēts un no lupatas izspiests. es arī vienkāršas lietas mīlu tikai tādēļ, ka tā ir drošāk.
..a tagad liekas, ka es vienkārši ciešu, jo man nav lomas ko spēlēt. gribu puķes un atkārtotus applausus par izturētu tēlu, bet izvēlēties vienu nozīmē atteikties no pārējiem.
..tagad domāju par to, ka teikt taisnību- tas tomēr ir rupji.
labi būt amerikāņu bērniņam, kam māca skaitīt aitiņas pirms miega
2 | ...