sapnī toksiski dzelteni mākonīši ēda citus mākonīšus un vienā brīdī atvēma tos pašus nu jau neregulārākās formās un mazliet jau toksiski zaļus. citi lēkāja pa virsu citiem mākonīšiem- sākumā likās, ka viņi spēlē zirdziņos, bet viī, naivais bērns, viņi drāžas, ja paskatās purniņos un aizžmiegtajās actiņās, skaidrs. vēl daži mākonīši gulēja pļekā uz zemes no lūpu kaktiņiem iztekot kaut ko gaiši zilu tieši tā itkā gribētu nosiekalot neeksistējošu spilvenu. apmēram 6gadīga es nepazīstamu cilvēku bariņā stāvēju aiz nožogojuma, kas atdalīja no mākonīšu orģijām un situ plaukstiņas "re, re, tāpat kā mēs, tāpat kā mēs". skolotāja apsauca un lika apklust, sakot ka par laimi cilvēces vienīgais tikums ir vajadzība pēc tikuma. pēkšņi atskanēja drausmīgs breikkors un paziņojums par to, ka apmeklētāju laiks ir beidzies. palika sajūta, ka man tomēr bija taisnība.

nometām kuvaldu, iepazināmies ar apakšējiem kaimiņiem.