tētis izrādās ir komandējumā un viņa vannasistabā uz palodzes ir atstāta dīvaina zaļa kastīte, kas izskatās pilnīgi ne kā parasta zaļa kastīte. centos ignorēt, bet pēc desmit minūtēm nācās iet atpakaļ zaudējušai cīņā ar ziņkārību, tāpat kā spilgtākajā reizē, kad uz virtuves galda bija atstāta mājas apstākļos rakstīta matrica, kurai ar roku bija uzrakstīta norāde, ka tētim un lieliem burtiem virsū "secret" , kas pirmajā sekundē lika smaidīt pie sevis un domāt, ka tas ir kāds kārtējais tēta joks un es jau nu neuzķeršos.
tajā reizē pēc īsa nemiera brīža pārliecinājos, ka neviens neredz un skrēj uz kompi izčekot, galvā jau štukojot, vai man ir atlicis kāds tukšs disks, kurā pārkopēt šo tik dikti svarīgo informāciju, kas noteikti būs iekšā, jo pat uzņēmuma gada statistiskās analīzes, prognozes un finanšu plānus, viņam neviens nebija aprakstījis pat ar tādu vārdu kā konfidenšial, kas, protams, būtu debīli, bet galvā jau man griezās kaut kāds trillera sižets. beigās tur bija tikai tā banālā dokumentālā filma secret, kas kopā veidoja manu gada feilu.
vakarā sidsapziņas mocīta gāju atzīties, ka tā un tā, varēju piezvanīt, paprasīt, bet, ka ļoti, ļoti gribējās zināt un, ja nu tu teiktu nē, tad es nekad nezinātu, kas tur ir iekšā un tas man visu dzīvi sabeigtu, atvainojos, tava personīgā lieta un tā. tētis, protams, smējās. bet viņa istabā, garāžā un visur pa māju ik pa laikam atkal ir interesantas un dīvainas tēta lietas- tā pašrocīgi esmu iepazinusies ar biedējošu ķipi, kas beigās bija zobu maska, zilu želeju, kas beigās izrādījās mocim kaut kāds šķidrums, apsegtām gleznām bēniņos, kuros bija dīvaini cilvēki, kas izrādījās vnk pakalpojums, kādu laiku paglabāt priekš paziņas, etc. ja paprasu un puikas pasak, ka tas ir viņu, tad man pat nav interesanti vairs zināt, kas tas ir , tā kā tas klikšķis strādā tikai uz tēta lietām.
ja nevaru pati noskaidrot kas tas ir, tad noteikti prasu, bet lieta tāda, ka atklājot kaut ko ikdienā pielietojamu mani pārņem šausmīga vēlme to izmēģināt uzreiz. nu tā, ka nevar noturēties . tajā zaļajā kastē bija dīvainas tējas paciņas veida plāksnītes, plāksteri un atkal ar roku rakstīta instrukcija . tad nu es iztinu tos tējas maisiņus, pielīmēju pie pēdām kā teikts un tagad gaidīšu astoņas stundas, kā rakstīts. kas nu būs, kas nu būs? (ūjinot skraida pa māju). lieki teikt, ka man tas ir ne tikai baigi interesanti, bet arī mazliet nomācoši, jo es jūtos kā tāds žurkulis, bet no otras puses tā ir riktīgi bērnišķīga ziņkāre un skar tikai un vienīgi uzkrītoši neparastus tēta priekšmetus ģimenes teritorijā un viņam jau nu vajadētu zināt un nolikt tālāk
tajā reizē pēc īsa nemiera brīža pārliecinājos, ka neviens neredz un skrēj uz kompi izčekot, galvā jau štukojot, vai man ir atlicis kāds tukšs disks, kurā pārkopēt šo tik dikti svarīgo informāciju, kas noteikti būs iekšā, jo pat uzņēmuma gada statistiskās analīzes, prognozes un finanšu plānus, viņam neviens nebija aprakstījis pat ar tādu vārdu kā konfidenšial, kas, protams, būtu debīli, bet galvā jau man griezās kaut kāds trillera sižets. beigās tur bija tikai tā banālā dokumentālā filma secret, kas kopā veidoja manu gada feilu.
vakarā sidsapziņas mocīta gāju atzīties, ka tā un tā, varēju piezvanīt, paprasīt, bet, ka ļoti, ļoti gribējās zināt un, ja nu tu teiktu nē, tad es nekad nezinātu, kas tur ir iekšā un tas man visu dzīvi sabeigtu, atvainojos, tava personīgā lieta un tā. tētis, protams, smējās. bet viņa istabā, garāžā un visur pa māju ik pa laikam atkal ir interesantas un dīvainas tēta lietas- tā pašrocīgi esmu iepazinusies ar biedējošu ķipi, kas beigās bija zobu maska, zilu želeju, kas beigās izrādījās mocim kaut kāds šķidrums, apsegtām gleznām bēniņos, kuros bija dīvaini cilvēki, kas izrādījās vnk pakalpojums, kādu laiku paglabāt priekš paziņas, etc. ja paprasu un puikas pasak, ka tas ir viņu, tad man pat nav interesanti vairs zināt, kas tas ir , tā kā tas klikšķis strādā tikai uz tēta lietām.
ja nevaru pati noskaidrot kas tas ir, tad noteikti prasu, bet lieta tāda, ka atklājot kaut ko ikdienā pielietojamu mani pārņem šausmīga vēlme to izmēģināt uzreiz. nu tā, ka nevar noturēties . tajā zaļajā kastē bija dīvainas tējas paciņas veida plāksnītes, plāksteri un atkal ar roku rakstīta instrukcija . tad nu es iztinu tos tējas maisiņus, pielīmēju pie pēdām kā teikts un tagad gaidīšu astoņas stundas, kā rakstīts. kas nu būs, kas nu būs? (ūjinot skraida pa māju). lieki teikt, ka man tas ir ne tikai baigi interesanti, bet arī mazliet nomācoši, jo es jūtos kā tāds žurkulis, bet no otras puses tā ir riktīgi bērnišķīga ziņkāre un skar tikai un vienīgi uzkrītoši neparastus tēta priekšmetus ģimenes teritorijā un viņam jau nu vajadētu zināt un nolikt tālāk
8 | ...