sajutu to sajūtu, kad liekas, ka mežs sargā un zeme, kaut nesekmīgi, bet cenšas sildīt. līdz šim bija bijis tikai tā, ka liekas, ka koki nāk virsū, saguruši vadātāji smagām kājām apsēduši apkārt un skatās kā guļu. varbūt vienkārši vairāk patīk nakšņot sniegā, nevis sūnās.bet joprojām, šķirbā starp to, ko grib mans ķermenis un ko grib tas, kam pieraksta dvēseles funkcijas,kā tāds strīdus ābols ir satūcīts komforts.ar gaismas parādīšanos jauniegūtā maņa, kas iepriekš juta visu to telpas vēlību pret mani tik ļoti, ka ļāvastarp miega mirkļiem izveidot ko līdzīgu saiknei un iekšējai sarunai ar ārējo, savā smalkumā atkāpāsbrutālajiem ķermenīša diktētajiem kliedzieniem par slapjumu un aukstumu, līdz atkal paliku viena ar neapmierinātām lēti piepildāmām siltumu-pabaro vēlmēm.