04 January 2011 @ 09:49 am
 
vakar karājoties ar galvu uz leju sapratu, ka es nespēju paredzēt izvēlēto mazo lēmumu blaknes un saprast, ka tās spoguļojas ne tikai prātā, bet arī ķermeņa sajūtās.

[..]jo vairāk cilvēks ir viens, jo izsmalcinātāks, pats pēc savas mērauklas, protams, un, jo vienreizīgāks viņš top, nelīdzīgs pārējiem. sasniedzot augstāko diferencēšanās pakāpi, cilvēks jūt, ka sāk piepildīt sevi, bet no otras puses arī jūt, ka jebkuram otram cilvēkam, kas ir tāda pati pasaule sevī, grūti, gandrīz neiespējami, uzcelt izpratnes tiltu pāri tam bezdibenim, kas atdala cilvēku no cilvēka. te slēpjas diamela un daudzu tagadnes cilvēku traģisms.

doma, ka piepildīt sevi līdz zināmai pakāpei pagaidām spēju tikai vienatnē, nozīmē arī to vienati un to, ka nav jābrīnās par ķermeņa vēlmes trūkumu pēc kāda.
kaut gan man noteikti ķermenis diktē prātam, nevis otrādi, kā iedomībā gribētos paziņot
 
 
04 January 2011 @ 02:59 pm