vau, te ir pērle pērles galā. izrādās, ka sākumskolā (man kaut kā atmiņā atcerās ceturtā klase, bet varbūt arī trešā ) ar klasesbiedrenēm esam taisījušas īpašību sarakstu, ko mēs gribam savā "pirmajā puisī". pārsteidzošā kārtā, ja atmet utopiju, kā vienkārši utopiju (" viņš zinātu, ko es gribu" vai "viņš būtu ideāls tikai priekš manis"),tad es to visu arī dabūju, ja runā par "tumšāki mati un tumšāka āda nekā parasti","brūnas acis un ļaunas uzacis","ne ļoti gari un ne ļoti īsi mati, bet forši", "viņš dziedātu grupā","būtu spēlējis futbolu vairāk kā parasti".. bet te ir vnk daži punkti kuru izcelšanās iemeslu neatceros, bet mirstu no intereses reanimēt visu domu gaitu pilnībā ,piemēram, tieši aiz "cienīt mani" un starp "ļoti mīlētu mani" atrodās "viņš varētu mani panest vismaz četrdesmit minūtes bez apstājas(pa asfaltu)", ja ņem vērā, ka es biju jau norādījusi uz visādiem viņa fiziskajiem dotumiem un švārcija cienīgu spēku, tad tas nozīmēja tikai to, ka šis punkts man toreiz nebija par spēku, bet par kaut ko citu, jo spēja pārvietot mani , ja esam konkrēti, tad tieši pa asfaltu, apmēram trīspadsmit gadu vecumā man bijusi ļoti, ļoti svarīga- tieši pēccieņaunpirmsmīlestība svarīga.
"viņš nekad savā mūžā (vismaz turpmākajā) neuzvilktu bikses, kuras varētu kaut mazliet nosaukt par apspīlētām"-šis ir punkts man tajā laikā bija par pašcieņu, jo kārtīgs puika nevelk iespīlētas bikses, vienkārši nevelk.
"viņam negaršotu saldētas vīnogas"- laikam,lai man vairāk paliek, jo tas bija mans mīļākais ēdiens un šeit laikam parādās, ka biju maza riebekle vai/un ļoti nesenā vēsturē brālis bija izrijis viņas pa kluso no saldētavas, kā viņš mēdza darīt un es biju nolēmusi nodrošināties pret ko līdzīgu, ja nu gadījumā mans "pirmais puisis" dara tāpat.
"viņš neģērbtos kā urla, kā reperis, kā gejs,kā bomzis un kā parasti"- šeit man patīk drausmīguma hierarhija, kas sakārtota dilstošā secībā. tas, ka būt urlam ir visu nāves grēku lielākais grēks atspoguļo arī to, ka tajā laikā dzīvojām zepčikā.
"viņš brauktu makšķerēt tikai ar mani"-pieļauju, ka šito rakstot es domāju par russkaja ribalka, kas man radīja mazu traumu bērnībā un ieskatu, kāpēc mammas brālis ar džekiem mani neņēma līdz, jo teica, ka meitenēm tur nav vietas.
"viņš nečīkstētu tad, kad čīkstētu es"- čīkstēt -normāli, kopā čīkstēt- galīgi nav normāli
"viņš nekasītu savu vēderu"- šis ir ļoti nesavtīgs punkts un tikai pirmajā mirklī var šķist par to, ka patīk puikas ar labām manierēm. otrajā klasē, pēc tam, kad es biju tēta biznesa partneru klātbūtnē pacēlusi uz augšu džemperi un bezceremoniāli pakasījusu vēderu, par spīti aktīviem iebildumiem, mani aizsūtīja uz estētikas skolu mazām meitenēm, kur man gadu mācīja kūku dakšiņas, zivju dakšiņa un kā tikai ar rokas žestiem parādīt, ka tu esi gracioza. vienas vēderpakasīšnas pēc noteikti gribēju viņam aiztaupīt dakšiņu būšanas, jo viņam agrāk vai vēlāk būtu jāsatiek mans tētis.
un visa tāda milzīga, milzīga saraksta galā tāds maziņšun kā taisnojoties teikums,ka nu es jau neko un, ja tas būs gaišs, īsmatains brunets, bālu ādu, zaļām acīm (paralēlās klasēs gāja viens tāds reinis, kas mani spundēja zēnu tualetēs un kuram es situ ar pakaramo), tad arī nekas.