ja par ziemassvētku dāvanām, nevis jaunā gada vēlmēm,tad ir viena lieta, ko man ļoti gribas pilnai laimei, jo pārējām ir vai nu iestrādes vai vismaz nav šķēršļu, bet te manā vecumā un brieduma neesamībā jātic brīnumiem. tātad lūdzu, var arī neiesaiņotu, cilvēku, kas man neslēpj sevi, kam es neslēpju sevi un, kas ir uzdauzījis līdzīgus punus kāpjot uz tiem pašiem grābekļiem uz kuriem savā laikā es un, kam tādi paši grābekļi, kā man, vēl ir priekšā. ideālā variantā savā personīgās attīstības kursā gribās tomēr kursabiedru nevis kārtējo skolotāju vai vēl trakāk, pašam tikt uztaisītam par skolotāju. puika/meitene, vecums un līdzīgi parametri ir mazsvarīgi. varu atrast paīkamus visus, sevišķi, ja iet blakus, nevis pa priekšu vai no aizmugures.
labi, drīm on. kā lai iesaiņo čaijņiku?

Jā, jā, jā- beidzot būs uz kurieni pucēties, jaunais gads tāds pieklājīgs plānojās, savādāk pagājušie gadi mazliet kā tādam mūžīgajam klaiņotājam ar mugursomu stopējot, vai autobusos līdz kādām dīvainām meža mājām pie interesantiem vientuļniekiem, kur pat šampja folija ar savu spīdumu gluži neiederējās. Patīk, protams, bet ne šogad.
Jau redzu auksti salto variantu- matētais pūderis par toni gaišāks nekā āda, lūpu tonis saplūst ar ādas krāsu, kā mazliet salušām lūpām, dūmakainas ēnas, kas uz acu kaktiņiem noriet gaišā sudrabā. matos ļauts vējš un mēs daudz dejosim, tāpat galva zudīs. Sajūtu pēc gribētos ciešo melno korseti, patīk, ka nevar brīvi elpot, ļoti, bet drēbītes tomēr diktē kā uzvedos, gribu uzvesties tā, kā kad mugurā mežģīnes. Vaļīgi, bet tā, ka tikai smiekli, jautrība un “meitene mājās dosies viena”. bet ziemassvētki tagad- jaunais gads vēlāk.