15 December 2010 @ 04:40 pm
 
kā es mulstu- sev un tev par prieku. cilvēkemocijas visā savā neveiklības godībā. ne tikai muļķību runāšana turbo ātrumā, bet pat izlaidu plīstošas lietas no rokām. un viss dēļ tās burvīgās mūzikas, kas sajūtu konservu bundžai atplēsa vāku. jebkas to skaņu pavadībā personīgās telpas rādiusā tiek ievilkts aiz ribām mazliet pa kreisi. 4 minūtes un 4 sekundes.
 
 
15 December 2010 @ 05:03 pm
 
 
 
15 December 2010 @ 06:18 pm
 
savā jaunībā viņš muka prom no mājām, klaiņoja, dzēra, apreibinājās visos piejamajos veidos un tagad cenšas mācīt jauniešus un moralizē ar attaisnojoši agresīvu “es zinu kā tas ir” pa priekšu. cilvēki iziet dažādām lietām cauri nesaprotot, ka tieši tāda pati pieredze pie zināma sasniegta dzīves punkta iespējams ir vajadzīga arī citiem- nevis tā, ka “a davaj es pamēģinu iekrist bedrē, pamēģinu izlīst no viņas un visu mūžu lepošos, ka es taču tagad varēju būt nonarkojies un vispār beigts, bet redz kā es piecēlos un smeļos no tā spēku un pieredzi, a tu.. nu tev jaunieti es no personīgās pieredzes pastāstīšu, ka fui fui fui, tici man, es tur biju, tev to nevajag”

tava atkarība un visi sūdi, kas ar tevi notikuši ļoti daudzos gadījumos ir tava bagātība. gadījumos, kad tas ir acīmredzams, ir muļķīgi pārliecināt otru, kaut bērnu, ka tā nav.
viņš ir skaists, gudrs un pašlaik veiksmīgs cilvēks- tāds, kam bērni varētu gribēt līdzināties. es laikam tomēr par bildēm ar izpuvušajiem zobiem, slikto ādu, vispārēju sēnes stāvokli, kaulu sadrupšanām, raudošiem vecākiem, visādām biedējošu dokumetālu filmu izrādīšanām skolās, pēc kurām pusdienas vairs negribās iet ēst.