šodien es esmu lēta, centrāltirgus toksiski rozā plastmasas ziedu lēta, vo

paēdu pusdienas pie viņiem. to kāda vientulība te valda nekas neraksturo vairāk kā skaņa demonstratīvi atbīdot krēslu no lielā ģimenes galda. sen nebija dzirdēts, ka tik netraucēti masīvkoks varētu strīķēties pret parketu un atbalsoties lielā plašā telpā, kur veselus 6 metri līdz griestiem, kur skaņai triekties. atvērtie plānojumi ir kā mazā elle, ja cilvēku ir maz un/vai viņi nemīl.