baismīgs dzejolis. ļoti kā lāsts, ja vēl piedomā klāt to spēku ar kādu tikai svaigi pamests, aizvainots cilvēks var sevi gribēt atriebt tikko atradis spēkus savās dusmās.

tev vairs nekad nebūs labi,
jo es tā gribu.
tev negūt šai saulē
vairs mīlestības.

tu mūžīgi tikai skumsi,
jo es tā vēlos.
neviens tev nebūs, kas glāsta,
kas žēlo.

tev saule pelēka ausīs,
jo es tā buršu.
un uguni, pat tev nosalstot
neiekuršu

nūžīgi tevi nīdīs,
sāpīgi urdošā spītā
man mīla pret tevi,
mana atraidītā.

/māra zālīte/

svētkiem šogad būt- par spīti raudošiem cilvēkiem, kas klaigā, histēriski skraida apkārt un cērt durvis. mana izteikti laimīgi ziemassvētkainā noskaņojuma pēc laikam nekļūšu par mīļāko mājas iedzīvotāju, bet man vienalga. šodien jau pamēģināju projektorā iebliezt āmuļu bildi ar ko apspīdināju guļošu kriksi un lēcu dīvānā sabučot. un jā, šogad internacionāli sanāks, jo ja jau reiz šķaidam ar brazīļu ziemassvētku tradīcijām, tad amīšu bezgaumīgo glanci un krievu tradīcijas arī piemetam. šodien izdarīju četrus neizdarītus darbus, apšuvu divus termoforus ar pūkainu kažokādas imitāciju, iesaiņoju divas dāvanas un pabeidzu vēl vienu dāvanu- adītas zeķes marekam, par ko man vienkārši tāds lepnums, ka pagaidām nevaru iedomāties, ka viņš viņas visticamāk valkās nevis piekārs pie sienas- pirmās adītās zeķes, kas tiks draugam, kas atgādina saulīti, tāpēc, ka viņš vienmēr no manis izvilina drausmīgākos smieklus, kas ir teju neestētiski, bet tā, ka pa zemi un līdz asarām