karaokes dziedāšana neierindojas pie mīļākajiem pieciem veidiem kā sevi publiski apkaunot, tāpēc klīrējos un par iemeslu blatoju, ka tā vitnijas hjstones dziesma ir pilnīgi garlaicīga un nav nekāds izaicinājums tik izcili sliktam tembram kā man (kaut gan kā es tur augšas būtu varējusi nepaņemt un dažās vietas pat nojodelēt galotnes -__-).
pēc pus stundas viņš bija dabūjis jaunu dziesmu, bet kādu dziesmu :D
atrunas netika pieņemtas, jo tas ir izaicinājumu izaicinājums. tad nu solo es ņēmu kvī kvīīīīīīī daļu, kur man sanāca cūciņas balss, nevis kaut kāds skrīmo, par ko saņēmu pārmetumus par to, ka nav autentiski un vispār ir brīīīīi, bet visu laiku tā smējos, ka līdz manim nekādu informāciju aizvadīt nebija iespējams, pārējās daļas mēs kopā jautri izdziedajām kā ļoti nopietnu dziesmu ar filozofisku tekstu visnotaļ gaišām balstiņām. pie otrā piedziedājuma mums pievienojās puika, kas pieprot rūkšanu mikrofonā un laipni pierūca mums visu fonu, lai mēs tajā sevis radītajā cukurā nenomirstam, tā kā kopumā mēs jutāmies kā kaveru radījuši, ne tikai ar karaoki ķēpājušies.
morāle:
1)pietiek ar "nē", iemesli nav vajadzīgi, jo viņus operatīvi novērsīs un tu beigsi vakaru tik un tā dziedot to karaoki.
2)tik un tā viss vienmēr izvēršas jautri, ja neviens nečakājas
3 | ...