opā.. auksts un neieinteresēts, jo ar retiem izņēmumiem pretīgi, ja pieskarās un tas man ir kas jauns. it sevišķi dramatiski liekas, ka tā notiek neilgi pēc tam, kad atkal likās, ka būt trū kinestētiķim šajos platuma grādos ir lāsts, bet liekas, ka ķermenim vienkārši melnais adrešu blociņš ir pilns un vairāk viņš nemaz negrib pazīt, jo tas neattiecas uz cilvēkiem, kam pieskarties bija ļauts līdz šim. problēma tajā, ka prātam ir pavisam cita adrešu grāmatiņa un tās lietas nepārklājas.

un nejūtu sevi fiziski vairs kā kaut ko, kas izšķaidīts pret telpas griestiem un izšļācies uz visām pusēm jūtīgs un ar koku pabakstāms. sanāk, ka pieņemu formu atgrūžot viņus.