visvieglākā lieta ir pārspīlēt. nedēļas beigās atplestām rokām gaidīt dārvina balvu, pirmdienā raudāt, otrdienā raudāt, trešdienā raudāt mazāk un strādāt, ceturtdienā strādāt, strādāt, smaidīgi pa pus ciemu meklēt kurā bodē tā tante nopirka poda vāku ar pingvīniem , strādāt, tērēt laiku, lai izdomātu par ko atdot savu pilsonisko balsi, strādāt... darba dziedinošais efekts- vairāk darīt, mazāk huiņu, atvainojos. āmen
pusdienas tagad, pēdējie malkas metri pēctam.

Diabētiķa sapnis- saldējums ar medus pārlējumu, ko papildinu ar baigo intensitāti. Liekas, ka tieši medus pēc āda ieguvusi mazliet punktaina reljefa, otrā puslitra burciņa jau jātaisa vaļā un puncī mazliet dedzina, bet tīiik garšīiigi. Ja insulīns būtu ripiņās, apēstu un taisītu vaļā droši otru- nekas nestātos ceļā transformācijai uz Pūku.

vispār atjaunotais optimisms varētu kristies kā atmosfēras spiediens tuvojoties rīgai, visu izloloto problēmu skatuvei, bet nu, tikai fiksi, fiksi cauri, pārpakot drēbes, nolikt jauniegūto no šķūņa izvilkto psrs armijas šineli, kas šodienas prieks, atrasts aiz kartupeļu kastēm un paņemt mīļo meiteni.

aam un mašīnas īpašnieks ir drosmīgs, jo esmu atstājusi mājās mācību braukšanas atļauju, braukusi uz rokas pirkstiem saskaitāmas reizes, ne jau piecos no rīta, tumsā un kā prognozēju, tad lietū un ne jau 300 km. nu neko, čukināsim uz 80mit.