apnicis, ka piesārņoju telpu ar savu nemitīgo runāšanu un smiešanos.
un ko es ar to nepatiku darīšu?
parunāšu par un ap fakta konstatāciju un tad pasmiešos par visu, bļāaaviens, mazliet riebjos pats sev

viņa spēlē šausmīgi, bet izskatās ļoti mīļi. viss piedots.

nevar laikam tā ne no kā censties piebiedēt sev spartieša cienīgāku dzīvesveidu, par motivāciju ņemot aizgrābšanos ar literatūru, ko lasu.
vēl ņemot vērā, ka sanāk iedalītais spartas sieviešu dzīves modelis, kas liek saprast, ka turpināšu atļauties neuzrunāt sieviešu dzimtē, jo puiku likumi ir jautrākai dzīvei
bet ikdienas rutīna un lietas apkārt saka, ka par kādu trešdaļu ir labāk, jo otrajai elpai jau kļūst arvien mazāk un mazāk, ko nest, iestājies periods, kad īslaicīgi valdu pār sevi, un ķermenis arī paliek stiprāks un stiprāks, puslīdz klausa iekšējai ķīmijai arī pie lūguma izstrādāt dopamīnu un tos pārējos pēc kā smilkstu
gribās vienkāršību

tapešu rakstu, ornamentu un visādu musturu izvilkšana tintē iemidzina