[pēc divdesmit minūtēm dēles tiek noņemtas no muguras un iemestas nāvējošā šķidrumā, tā parādot, ka neviena dēle netiek izmantota otrreiz. mazo laboratorijā izaudzēto dzīvnieciņu pirmā un pēdējā maltīte.]

ar tarakāniem tiekam galā guļot ārā. ceturto dienu izeju mājai cauri tikai, lai atrastu ēst, pārģērbtos, ieietu dušā, savāktu segu un spilvenu ceļā uz pagalmu. ēdu, atbildu uz meiliem, lasu, vārtos, skatos filmas un draudzējos ar visiem uz sava deka. izskatās, ka lēnām pārvācos. suns laimīgs, jo tā ir viņa teritorija, cnačit pēc viņa loģikas es nemaz nevaru iebilst, ja viņš guļ segās, vai ēd manu paiku.
bet ļoti forši, par spīti tam, ka vakar arī smidzināja un bija fiksie jurģi ar matraci velkoties zem jumta daļas, kur slapjums netiek klāt. šitās dienas guļu kā bērns. izballējos cilvēkos un nācu mājās pa pļavas pusi, iegāju telpās, lai paņemtu ūdeni, tīrus zobus, uz kā gulēt un opā- atkal esmu ārā, tikai tagad velku nost drēbes, lienu zem segas un iekārtojos uz muguras. skatīties zvaigznēs nav vairs ekstra, vairāk kā pirmsmiega rituāls. un aaaai- forša sajūta, ka kāju nemitīgi var iemērkt zālē un ar rokām vicināties pa gaisu vējā. izvēlies citu dzīves telpu. lāabunaktīii